Sēnes ir daudzveidīgi un visaptveroši organismi – tās sastopamas ikvienā meža nostūrī, un to nozīme dabā ir nesaraujami saistīta gan ar koku augšanu, gan ar to bojāeju. Par tām Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks Kaspars Liepiņš sarunā ar Silavas vadošo pētnieci bioloģijas doktori Dārtu Kļaviņu par riskiem, ko Latvijas mežiem un to saimniekiem nākotnē var sagādāt sēņu un citu mikroorganismu izraisītās slimības.
Sēnes – ekosistēmas balsts un potenciāls drauds
Kaspars: Cik plaša ir sēņu loma mežā?
Dārta: Sēnes apdzīvo vai ir cieši saistītas ar visu mežā – gan koku, gan meža augsni, gan citiem organismiem. Lai gan lielākā daļa sēņu paliek neredzama, tās veido milzīgus pazemes tīklus jeb sēņotnes, kas var gan barot koku, gan iznīcināt to.
Kaspars: Kā ir mainījies tavs skatījums uz sēnēm zinātnieces karjeras laikā?
Dārta: Karjeras sākumā manā uzmanības centrā bija mikorizas sēnes – tās, kas nodrošina simbiozi ar kokaugiem un palīdz tiem caur saknēm sekmīgāk uzņemt barības vielas. Taču pēdējos gados mūsu uzmanība arvien vairāk ir pievērsta patogēniem – sēnēm, kas izraisa koku slimības. Viens no aktuālākajiem piemēriem – skuju koku sakņu trupe.
Kaspars: Mēs runājam par sēnēm, kuras uzskatām par nevēlamām. Piemēram, celmenēm, kuras rada ekonomiskos zaudējumus. Bet arī tām ir sava vieta mežā, sava funkcija?
Dārta: Jāteic, ka lielākā daļa celmeņu ir saprotrofi – tās darbojas kā meža sanitāri, noārda organiskās vielas un veicina barības vielu apriti. Tās palīdz mežam atjaunoties. Taču ir arī vairākas celmeņu sugas, kurām piemīt patogēnas īpašības, un var būt situācijās, ka to klātbūtne kļūst problemātiska. It īpaši saimnieciskos mežos, kur cilvēku mērķis ir kvalitatīvas koksnes izaudzēšana.
Sakņu trupe – miljarda vērtas zaudējumu zonas
Kaspars: Egļu sakņu trupe Latvijā skar teju piekto daļu egļu audžu. Kad šī sēne ir visaktīvākā, un kādas ir rekomendācijas tās ierobežošanai?
Dārta: Sēnes sporu izplatīšanās jeb sporulācija notiek praktiski visu veģetācijas periodu, visintensīvāk vasaras beigās un rudenī. Tāpēc viens no būtiskākajiem ieteikumiem ir veikt mežizstrādi ziemā, kad gaisa temperatūra ir zema un sporu aktivitāte – minimāla. Tas būtiski samazina inficēšanās risku.
Kaspars: Kā sēne nonāk mežā, un kas būtu jādara pēc cirtes veikšanas?
Dārta: Sēne iekļūst kokā caur brūcēm, visbiežāk – caur svaigi zāģēto koksnes virsmu jeb celmu. No turienes tā ieaug dziļāk koksnē un tālāk pa sakņu sistēmu uz apkārtējiem kokiem. Inficētā celmā sēne katru gadu var izplatīties desmitiem centimetru, pat līdz metram. Tādējādi desmit gadu laikā patogēna sēņotne var izplesties 10–20 metru rādiusā, būtiski paplašinot bojājumu zonu.
Kaspars: Nereti meža īpašnieks par trupes klātbūtni uzzina tikai pēc ciršanas, kad vērtīgās egles, kas bija plānotas augstvērtīgai koksnei, izrādās trupējušas. Celmos redzamas tipiskās trupes pazīmes, bet sakņu sistēma zem zemes ir inficēta un acīm neredzama. Ko šādā situācijā darīt?
Dārta: Šādos gadījumos nav vienas universālas receptes, taču pirmais solis ir rūpīga situācijas izvērtēšana un patogēna precīza identificēšana. Viens no iespējamajiem risinājumiem ir celmu izstrāde, tomēr tas ir dārgs un laikietilpīgs process. Turklāt arī pēc celma izraušanas sēne var saglabāties saknēs, kas paliek augsnē.
Visbiežāk egļu sakņu trupi ierosina egļu sakņu piepe(Heterobasidion parviporum) – salīdzinoši lēni augošs, taču bīstams patogēns. Šādos gadījumos ieteicams izvērtēt koku sugas maiņu, stādot, piemēram, bērzus, priedes vai kādas citas mazāk uzņēmīgas koku sugas. Tomēr jāņem vērā, ka priedes arī nav pilnībā pasargātas – tās var inficēt priežu sakņu piepe (Heterobasidion annosum), kas ir vēl agresīvāka.
Tāpēc pirms meža atjaunošanas ir būtiski noteikt konkrēto sēņu sugu, ar kuru ir darīšana, un izstrādāt optimālu meža atjaunošanas plānu – tas ļauj samazināt nākotnes riskus un nodrošināt veselīgu mežu audzēšanu.
Bioloģiskās aizsardzības virzienā: vietējais preparāts pret sakņu trupi
Kaspars: Sakņu trupes izpēte Latvijā notiek jau vairākas desmitgades. Vai šobrīd varam teikt, ka esam nonākuši pie risinājumiem, kas, ja arī ne pilnībā aptur šīs slimības izplatību, tad vismaz ļauj to efektīvi ierobežot?
Dārta: Jā, risinājumi pastāv, un viens no tiem jau tiek praktiski izmantots – Latvijā sakņu trupes ierobežošanai izmanto bioloģisko preparātu Rotstop. Tā aktīvā viela ir lielā pergamentsēne (Phlebiopsis gigantea), kas dabiski konkurē ar trupi izraisošo sēni. Savukārt Silava sadarbībā ar Koksnes ķīmijas institūtu šobrīd strādā pie Latvijā radīta alternatīva preparāta, kas balstīts uz vietējiem lielās pergamentsēnes izolātiem. Dažos gadījumos šie izolāti pārsniedz Rotstop efektivitāti.
Kaspars: Vai šis vietējais preparāts jau ir komerciāli pieejams?
Dārta: Vēl nē. Pašlaik aktīvi strādājam pie tehnoloģijas izstrādes, lai šo sēni varētu pavairot pietiekamā daudzumā un koncentrācijā, kā arī sekmīgi uzglabāt gan sasaldētā veidā, gan šķīdumā. Mērķis ir nodrošināt stabilu un efektīvu produktu, kuru iespējams izmantot meža darbos – īpaši celmu apstrādei pēc koku nozāģēšanas, lai novērstu trupes izplatīšanos.
Protams, lielā pergamentsēne nav vienīgā sēne ar šādu iedarbību. Mūsu pētījumi aptver arī citus mikroorganismus, kas uzrāda antagonismu pret sakņu piepi, piemēram, sērsēnesun sveķsēnes, kā arī dažādus maisījumus, kuros pergamentsēne ir kombinācijā ar citām sēņu sugām. Tādējādi tiek pārbaudīti vairāki sēņu maisījumi, kurus potenciāli varētu izmantot egļu celmu bioloģiskajai aizsardzībai. Mūsu mērķis ir izstrādāt stabilu, uzglabājamu un praktiski izmantojamu biopreparātu, kas būtu efektīvs tieši Latvijas klimatiskajos apstākļos.
Jaunie draudi: klimata un globalizācijas ietekme uz meža veselību
Kaspars: Klimata pārmaiņas, temperatūras un nokrišņu ekstrēmi, intensīva starptautiskā tirdzniecība un stādu imports – vai šie faktori rada draudus Latvijai? Vai mums būtu jāuztraucas par jaunu sēņu slimību izplatību mežos?
Dārta: Ne tikai jāuztraucas – tas jau notiek. Visi ir dzirdējuši par Holandes gobu slimību. Lai gan Latvijā gobu un vīksnu audzes nav plaši izplatītas, šī slimība ir konstatēta arī pie mums tās jaunajā paveidā. Jau 2009.–2010. gadā Latvijā parādījās ošu kalšana, un atbildīgais patogēns joprojām ir sastopams, lai arī kalšanas intensitāte vairs nav tik liela.
Diemžēl mikroorganismu sugas, kas agrāk bija raksturīgas tikai lauksaimniecībai un dārzkopībai, arvien biežāk rada draudus arī meža ekosistēmām. Piemēram, fitoftoras, kas plaši pazīstamas kā kartupeļu lakstu puves izraisītājas, var apdraudēt arī kokaugu veselību.
Lai gan skujbire Latvijā zināma jau gadsimtiem, satraukumu rada tas, ka pēdējo 20 gadu laikā Latvijā identificēti četri jauni patogēni, kas izraisa skujbiri un ilgtermiņā var samazināt priežu vitalitāti un ikgadējo pieaugumu. Tomēr panikai nav pamata. Latvijā darbojas karantīnas dienesti, kas rūpīgi pārbauda visu, kas tiek ievests valstī. Īpaša uzmanība tiek pievērsta sugām, kuras Eiropas Savienības līmenī ir atzītas par īpaši bīstamām. Tāpēc, lai arī draudi pastāv, tie tiek kontrolēti.
Sadarbība starptautiskā mērogā
Kaspars: Šīs problēmas noteikti nav unikālas tikai Latvijā. Kā notiek starptautiskā sadarbība šādā šaurā, bet nozīmīgā pētniecības jomā?
Dārta: Silavas fitopatoloģijas komanda aktīvi sadarbojas ar zinātniekiem no Igaunijas, Itālijas un Skandināvijas. Mēs piedalāmies pētījumos, kas tiek īstenoti starptautiskās programmās – piemēram, COST un SNS (Ziemeļvalstu sadarbības pētniecības tīkls). Šajos gadījumos uzmanība pievērsta konkrētām problēmām, piemēram, skuju koku slimībām vai patogēnu riskiem pilsētvidē.
Svarīgi ir arī tas, ka Latvijas sēņu izolāti tiek ievietoti globālajās datubāzēs, kas palīdz veidot kopējo izpratni par sēņu daudzveidību visā Eiropā. Tas ir labs piemērs tam, kā zinātniskā sadarbība pārtop praktiskā sinerģijā, kas sniedz ieguvumus gan lokāli, gan starptautiskā mērogā. Bet, protams, primārais mūsu darba mērķis ir Latvijas mežu veselība.
Ieteikumi meža īpašniekiem
Kaspars: Kas būtujāņem vērā mežsaimniecībā?
Dārta: Meža īpašniekiem ir būtiska loma fitopatoloģijas problēmu risināšanā. Saimnieciskā darbība jāpārdomā ilgtermiņā un jāpielāgo sēņu bioloģiskajiem cikliem:
- mežizstrāde ziemā, kad sporu izplatība ir zemāka;
- sugu maiņa trupes skartajās platībās, izvēloties mazāk uzņēmīgas sugas;
- celmu apstrāde ar biopreparātiem kā preventīvs pasākums, lai samazinātu infekciju risku;
- koksnes veselības monitorings, lai laikus atklātu pirmās slimības pazīmes – lapu vai skuju bojājumi, zaru vai vainaga kalšana, mizas nekroze, stumbra sulošana vai sveķošana, patogēno sēņu augļķermeņu klātbūtne.
Svarīgi pieņemt, ka fitopatoloģiskie riski nav tikai problēmas – tie ir signāli par izmaiņām ekosistēmā. Savlaicīga rīcība var novērst būtiskus zaudējumus.
Noslēgumā
«Sēnes ir gan ekosistēmas balsts, gan potenciāls drauds. Fitopatoloģija nav tikai zināšanas par sēņu bioloģiju – tā ir arī aizsardzība pret patogēniem un spēja prognozēt,» saka Dārta Kļaviņa.
Kaspars: Paldies, Dārta, par ieskatu, ko šis mežzinātnes virziens patiesībā nozīmē Latvijas mežiem. Novēlu panākumus vietējā preparāta attīstībā – tas būtu nozīmīgs pavērsiens mūsu mežu aizsardzības sistēmā.
Dārta: Paldies! Lai mūsu meži paliek stipri, veseli un noturīgi arī nākotnes izaicinājumu priekšā.
Raksts sagatavots, balstoties uz Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava raidieraksta sarunu ar Silavas vadošo pētnieci Dārtu Kļaviņu.
