Vilnis Zosārs
Dzimis 1959. gadā.
Beidzis Ērgļu profesionālo vidusskolu.
Strādājis par šoferi, ekskavatoristu, jēlādu sagādnieku.
Beidzis Ogres Meža tehnikumu.
No 1996. gada strādājis Valsts meža dienestā. Bijis mežsargs Saikavas mežniecībā.
No 2010. gada – mežzinis Madonas novada pašvaldībā.
Ir trīs bērni un trīs mazbērni.
Gadu kā pensijā. Brīvajā laikā medī, zvejo, konsultē.
Anita Jaunbelzere
Četrpadsmit gadus Vilnis Zosārs strādājis Valsts meža dienestā un gandrīz četrpadsmit – Madonas pašvaldībā. Viņš ir pirmais pašvaldības mežzinis, kurš saņēmis Zelta čiekuru. «Atbildēju ne tikai par mežu, bet katru koku, kas auga Madonas pašvaldības teritorijā. Mans galvenais uzdevums bija sekot, lai nenotiktu neviens Meža likuma pārkāpums. Es savu lietu paveicu, jo zināju, kas jādara. Tā programma man bija ielikta un nostiprināta vēl meža dienestā,» saka Zosārs.
Dabas spēks mani pievilka
Bērnībā dzīvoju Sarkaņu pagastā, Aizkujas Vildavās – mājā, ko meža malā bija cēlis mans vectēvs. Strādāt pa vasaras brīvdienām lauku brigādē sāku jau piektajā klasē. Skolā teicamnieks nebiju, bet galā tiku. Dabas spēks mani pievilka. Pa īstam to apzinājos vēlāk, jo agrā jaunībā mēs ne vienmēr saprotam, kas mums visvairāk piemērots.
Līdz armijai un arī pēc tās strādāju par šoferi. Kad jau bija ģimene un bērni, aizgāju uz Agroķīmiju, strādāju par ekskavatoristu un dabūju dzīvokli Madonā. Tā toreiz bija liela lieta. Vēlāk pārgāju uz Patērētāju biedrību par sagādnieku, pirku vilnu un jēlādas. To nozari, arī Rīgā, savās rokās turēja ebreji. Tur es izgāju kārtīgu dzīves skolu. Taču domas mani vilka uz meža pusi, un es iestājos neklātienē Ogres Meža tehnikumā. Krievu laiki bija beigušies, un sākās manas mežsarga gaitas. Pārmaiņas Valsts meža dienestā kā iesākās, tā arī turpinājās, un beigās es paliku bez apgaitas. Nopirku GPS un sāku strādāt patstāvīgi. Taču vētra nogāza lielas mežu platības Madonas novadā, arī Smeceres silā, kas pieder Madonas pašvaldībai, un to vajadzēja atjaunot. Tā es nonācu Madonas novada pašvaldībā. Meža tur nebija daudz – kādi 2,5 tūkstoši hektāru, taču platības izmētātas. Daudzas zemes bija nesakārtotas – kādreiz pieprasītas, bet tā arī neuzmērītas. Daži kaimiņi sapratās, bet citi nesapratās.
Galvenais – lai nebūtu pārkāpumu
Tā pieredze, ko biju guvis Valsts meža dienestā, ļoti noderēja, atnākot uz novadu. Sākot darbu pašvaldībā, vajadzēja sakārtot amata dokumentus. Gribēju, lai mani noformē kā mežsargu. Man patīk šis vārds un tā saistība ar dabu. Pēc kara bija pat laiks, kad katram mežsargam bija paredzēts ierocis. Toreiz jau mežā pietika visa kā. Taču mežsargu laiks bija pagājis. Tā kļuvu par mežzini.
Vai mežzinim pašvaldībā, salīdzinot ar meža dienestu, bija vieglāk? Viennozīmīgi! Gan valsts mežos, gan meža dienestā – tur jau pārbaudītājs pēc pārbaudītāja nāk un pārbauda ne pa jokam.
Taču jāņem vērā, ka pašvaldības mežzinis atbild ne tikai par mežu, bet par katru koku, kas aug ārpus meža fonda. Es pat izstrādāju speciālu veidlapu, kurā atspoguļoju situāciju, ko drīkst un ko nedrīkst cirst. Ir jau tā, ka cilvēki bieži vien nezina precīzas meža robežas, jo tās mainās. Lai arī privātīpašums ir svēta lieta, arī tur viss jādara likumīgi. Situācijas ir ļoti dažādas, īpaši upju krastos un aizsargājamās joslās. Neviens cilvēks, kas nav tiešā saskarē ar šiem jautājumiem, tos likumus nezina. Tagad katrai nozarei ir sava specializācija, savas programmas. Ja tās pārklājas, bieži vien arī es uzreiz nevaru iedot skaidru atbildi, papildus neiedziļinoties.
Jāskatās, kā ar kokiem pagasta ceļu malās, kur kas var uzgāzties kādam virsū. Ja bīstamos kokus gribam cirst, tad parasti ir lielas diskusijas un pārbaudes no dabas sargātājiem. Par to atbild ne tikai viens cilvēks, bet vesela rinda cilvēku.
Madonas novads ir viens no mežainākajiem, tomēr pirkt savu harvesteri neatmaksājas. Ir arī vietas, kurām grūti piekļūt. Daudzi īpašumi vēl nav ierakstīti zemesgrāmatā. Arī kapi paplašinās lielā ātrumā, bet tur visa apsaimniekošana notiek caur konkursiem un iepirkumiem, bez jebkādas elastības.
Vai pašvaldība neprasa, lai meži nes naudiņu? Pēdējā laikā tiešām rēķina vairāk, bet tad, kad es sāku, izpilddirektors sacīja, ka mans uzdevums nav nodarboties ar meža biznesu. Viens no maniem pamatuzdevumiem – lai pašvaldība netiktu sodīta par likuma pārkāpumiem. Sākumā biju pie Īpašumu uzturētāju nodaļas, tad pie Attīstības nodaļas. Mētājās tā mežsaimniecība. Bija vietas, kur kaut kas bija nocirsts, iestādīts no jauna, bet tā arī atstāts. Par velti izmesta nauda, krūmi vien sanākuši. Bet es savu lietu paveicu, jo zināju, kas jādara. Tā programma man bija ielikta un nostiprināta vēl meža dienestā.
Mācīt citus var tad, ja pats māki
Man ir fotogrāfija, kur mana tēva vecāsmātes tēvs Reinis Zosārs sēž ar plinti. Barona Vulfa laikā viņš bija Cesvaines pilij piederošo mežu pārvaldnieks. Pēc kara arī tēvs bija mežsargs. Tajā laikā apgaitas bija 200 hektāru. Toreiz, ja kāds nāca pēc malkas, mežsargs iezīmēja konkrētus kokus. Tagad gadās, ka mežzinim jāraksta paskaidrojums, kāpēc viņš gājis uz mežu paskatīties, kā tas izskatās dabā, tur, kur īpašnieks pieprasījis kailcirti. GPS to visu nofiksē, nodod informāciju uz Rīgu, un tur atkal dators visu izfiltrē un referenti pieprasa paskaidrojumu – ko tu tur gāji, ko tev tur vajadzēja? Uzskata, ka inventarizācijā viss jau ierakstīts un tev nekur nav jāiet. Taču bieži apraksti ir kļūdaini. Un kurš tad atbild par apgaitu? Inventarizācija der 20 gadu, un par tās atbilstību situācijai dabā atbild meža dienests. Pieaugumu rēķina dators, bet dabā nereti viss notiek citādi. Rodas atšķirības.
Gadiem ejot, meža dienesta ļaudis pie tās mašinērijas pieraduši un uzaudzējuši biezu ādu. Visā jaunajā ir daudz labu lietu, bet ir arī brīži, kad šķiet, ka esam sagājuši sviestā. Tagad virsmežniecībā sataisīts tā, ka, ienākot iesniegumam no Madonas, to pieņem brīvais referents no Valmieras. Viss ir mainījies. Ja tu visu laiku esi bijis tajā iesaistīts, tad saproti. Bet tā pēkšņi ielekt tajā situācijā un kaut ko saprast, tas ir grūti. Tāpēc man arī meža dienestā gūtā pieredze ļoti noderēja, kad bija jāuzņemas atbildība par pašvaldības mežiem.
Zinu mežzini, kurš vispirms tika sodīts tāpēc, ka kociņu biezība uz hektāru bija par mazu, bet otrreiz – par lielu. Viss atkarīgs no tā, kas ir pie teikšanas. Ja izvēlas kokus stādīt reti, tam ir gan plusi, gan savas prasības. Ja stādi reti, tad rēķinies, ka koki būs jāatzaro. Jo reti stādītiem kokiem ir daudz zaru. Visi jau grib tos radiālos dēļus, bez neviena zariņa. Tomēr atzarot vajag samērīgi, nevar atstāt tikai zaru pušķi koka galotnē.
Mācījām stādīt mežu arī bērniem. Tā ir vērtīga lieta. Bērniem tā veidojas attieksme gan pret dabu, gan koku. Bet mācīt citus var tad, ja tu pats to māki pareizi izdarīt.
Moru laiki Latvijā beigušies
Tagad cilvēki mazāk piesakās uz Eiropas projektiem. Nopērk pa Eiropas naudu trimmeri un domā – pacīnīšos, izkopšu. Taču izrādās, ka tas fiziski nemaz nav tik viegli, turklāt vīru, kas to labi dara, paliek aizvien mazāk. Turklāt cilvēka darbs kļūst dārgs. Moru laiki Latvijā ir beigušies. Reiz redzēju – mežs izkopts ar kniebējgalvu, ar mazu traktoriņu. Taču mežs tik skrajš apakšā, ka lazdas aug griezdamās. Mežstrādnieku trūkst.
Šodien brīva laika nav vairāk nekā tad, kad strādāju. Varbūt tik pašam jaudas kļuvis mazāk. Pie manis vēršas daudzi meža īpašnieki, vaicājot pēc padoma. Man arī ir neliels meža īpašums. Es zinu, ko nozīmē censties ieaudzēt Gaiziņa pakājē priedes. Tas prasa lielu darbu, jo augsne ir ļoti auglīga. Priedes ātri aug, koksne tām mīksta, un sniegs tās liec lejup. Kamēr iestiprinājās zemē, liku balstus. Augsne smilšmāla, un pieaugums – pa metram gadā.
Kā būtu labāk – saimniekot, kā agrāk vai tagad, – grūti pateikt. Ko es mainītu, ja varētu? Nezinu… Ir jau tālu aizbraukts, un laiks skrien ātri, nesot līdzi aizvien jaunas pārmaiņas. Nepareizi tas, ka ir daudz aizliegumu, bet atbilstošu kompensāciju nav. Visam jābūt līdzsvarā.
