Anita Jaunbelzere
Latvijas Meža īpašnieku biedrības rīkotais konkurss Sakoptākais mežs šovasar norit jau devīto reizi, un tā finālā startēja deviņi meža īpašnieki.
Pirmais meža īpašnieks, pie kura žūrija viesojās augusta sākumā, bija Aldis Briņķis. Viņš Dobeles novada Dobeles pagasta Bāliņos apsaimnieko 10 hektārus meža, kuru deviņdesmitajos gados izpircis no novada pašvaldības. Kolhoza laikā tur bijusi izgāztuve, bet šodien, kā vērtē pašvaldības pārstāvji, nav ne zīmju, ka tur bijuši džungļi. Šī teritorija tagad atrodas aizsargājamā zonā, kur kādreiz bijuši Zilā kalna senkapi. Te arī plānots izveidot piemiņas vietu. Mežs ģimenei nav nozīmīgs ienākumu avots, vairāk tas ir pierādījums, ka varam turēt savu zemi sakoptu.
Ivars Linde Tukuma novada Zentenes pagastā apsaimnieko piecus hektārus meža vietā, kur senāk bijušas grīšļu pļavas un slīkšņas. Tagad tur ir meliorācijas grāvji, izkopts mežs un meža taciņu malās katru gadu aizvien vairāk zied naktsvijoles. Mežs ģimenei ir vieta, kurā pierādīt savu varēšanu un radošumu.
Dzintars Laivenieks ir viens no Kurzemē pazīstamākajiem meža īpašniekiem un apsaimnieko lielas meža platības. Viņš konkursam bija pieteicis piecdesmit hektāru lielo meža īpašumu Tukuma novada Zantes pagastā. Šo īpašumu viņš iegādājies tad, kad tam varējuši piekļūt tikai ar traktoru. Tagad tur ir augstas bonitātes skuju koku audzes. Laivenieks arī ir viens no retajiem meža saimniekiem, kuram izdevies pārliecināt dabas draugus, ka liegums viņa īpašumā ir pilnīgi nepamatots. Mežs viņam nodrošina ienākumus un iespēju katru gadu doties ceļojumā.
Sandis Krieviņš Cēsu novada Dzērbenē saimnieko 40 hektāru lielā meža īpašumā Lejas meļi. Īpašumā izkoptas jauktas koku sugas. Kopšana veikta gan ar motorzāģiem, gan rokas zāģiem, gan traktoriem. Krieviņš mežus kopj jau no 14 gadu vecuma.
Aivars Bērziņš Cēsu novada Amatas pagastā saimnieko 100 hektāru lielā īpašumā. Bērziņš veic mežaudžu nomaiņu ar produktīvākām koku sugām un stādītajās audzēs jau veikta otrā krājas kopšanas cirte. Arī purvainā augsnē viņam izdevies izveidot teicamu priežu audzi.
Silvers Strups saimnieko Bauskas novada Valles pagastā. Viņš apsaimnieko lauksaimniecības zemes, kas dabiski aizaugušas ar mežu. Ar Eiropas atbalstu ieaudzējis piecu hektāru lielu bērzu jaunaudzi. Strups izveidojis SIA Brūklenāju parks, kas nodarbojas ar mežu apsaimniekošanu.
Ingus Brolišs Rēzeknes novada Černojas pagastā saimnieko 30 hektāru lielā īpašumā, kurā pārsvarā mistrojumā ar eglēm aug bērzi. Ir veicis bērzu retināšanu mitrās audzēs, atstājot tos biezībā, kas ļauj vieglāk pārdzīvot rudens vējus, kamēr kokiem vēl ir lapas.
Jāzeps Gavars Preiļu novada Kategradē saimnieko skaistā 30 hektāru lielā meža īpašumā, kur egles aug apvienojumā ar lapeglēm. Viņam ir jau 85 gadi, bet vēl viņš regulāri brauc uz mežu un kopā ar dēlu zāģē mizgrauža nopostītās egles. Daudzi koki viņa mežā izaudzēti no sēklām, kas vāktas no diženākajiem kokiem, kas auguši parkos.
Rinalds Elksnis Aizkraukles novada Daudzes pagastā apsaimnieko 46 hektāru lielu meža īpašumu. Tur aug priedes, bērzi, alkšņi, egles. Īpašumu iegādājies deviņdesmitajos gados, un tajā ir arī nogabali, kas kopš iegādes nav cirsti. Par izaicinājumu viņš uzskata mežaudžu atjaunošanu ar stādiem, kuru aizsardzībā jāiegulda aizvien vairāk.
Kad visi finālisti bija apmeklēti un prezentācijas uzklausītas, žūrija lēma, kuri trīs bijuši paši spēcīgākie un interesantākie. Viņi ziemā saņems meža nozares gada balvu Zelta čiekurs un tā laureāta godu. Uzvarētāju vārdi tiks atklāti meža nozares gada ballē, kas šogad notiks 3. decembrī Mežaparka estrādes Kokaru zālē.
Mežs palīdz saglabāt pamatvērtības
Kāds ir žūrijas komisijas viedoklis par konkursa dalībniekiem? Visi ir vienisprātis, ka šogad konkursam ir ģimeniska noskaņa. Tā vieno un palīdz saglabāt pamatvērtības. Arī atgriezties laukos.
Arnis Muižnieks, Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs: «Katru gadu konkurss pārsteidz ar kaut ko jaunu, ko meža īpašnieki izmanto savā praksē. Meža īpašnieku izpratne par meža audzēšanu un vērtību kopš deviņdesmitajiem gadiem ir ļoti mainījusies. Aizvien nostiprinās saimnieka apziņa – tas ir mans! Šogad vairāk bija pieteikušies nelielu īpašumu saimnieki, no kuriem lielais vairums bija kopā ar sievām un bērniem. Šis bija tipisks ģimeņu mežsaimniecību konkursa gads. Mežs vieno, un to bija patīkami redzēt.»
Māris Olte, žurnālists un uzņēmējs: «Interesanti ir tas, ka šogad lielākā daļa konkursa dalībniekus vērtēšanai ieteica ģimenes locekļi – meitas, dēli, kāds no mazbērniem. Iepriekš to nebiju ievērojis. Individuālais darbs, attīstība reducējusies uz ģimeni. Vīri ir tie, kas reāli saimnieko, bet sievas ir tās, kas viņus tur un atbalsta. Tā ir ģimeniska mežsaimniecība.»
Andis Purs, Valsts meža dienesta ģenerāldirektors konkursa Sakoptākais mežs žūrijā bija pirmo reizi. Viņaprāt, šīs trīs dienas bijušas ļoti vērtīgas. Andis Purs: «Te mēs varam redzēt realitāti, kas no biroja nav sasniedzama. Meža īpašnieku idejas – kopt, nomainīt koku sugas pret vērtīgākām, atstāt kādu gabaliņu arī dabai, meliorēt – ir ļoti labas. Tas raisa domas, ko mēs kā meža dienests varētu darīt, lai nesarežģītu dzīvi meža īpašniekam. No vienas puses, meža īpašniekam par to, ko viņš dara, jāuzņemas lielāka atbildība, no otras puses, valstij jādod meža saimniekiem lielāka brīvība. Ir tāds skaists sauklis: «Mana Latvija, mana atbildība!» Šeit tas ir realizējies pilnībā.
Ilze Silamiķele, Zemkopības ministrijas Meža departamenta pārstāve: «Šis konkurss – tā ir fantastiska iespēja arī ministrijas pārstāvim izrauties no rutīnas, papīru kārtošanas un lūkošanās datorā. Tikties ar cilvēkiem, pabūt pie dabas un sajust meža smaržu. Katru gadu te ir kaut kas jauns. Paldies, ka ir tāds konkurss! Vismaz vienreiz gadā mēs atkal jūtamies kā mežinieki!»
Sniedze Sproģe, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece lauku attīstībā: «Man patika tas, ka meža īpašnieki bija ļoti dažādi un parādīja to, ka saimniekot var ļoti dažādi, un visiem ir taisnība. Katrs mežs ir citāds, un katram ir sava doma un savs darbības plāns. Un tā viņi arī saimnieko. Man patīk, ka ģimenes strādā tandēmā un visu zina par mežu. Priecē, ka visiem ir pēctecība, ka būs, kas strādā. Domāju, ka tiem meža īpašnieku bērniem, kas šobrīd dzīvo pilsētā, attieksme ar laiku mainīsies un vilks atpakaļ pie zemes. Jau tagad vērojams, ka daudzi jaunieši atgriežas mazpilsētā vai laukos, ja ir savs dārzs, savs zemes gabaliņš, kurā ir ko darīt. Tas stabilizē ģimeni.»
Ena Enija Gavare Latvijas Meža īpašnieku biedrībā strādā tikai nepilnu gadu un šāda konkursa organizēšanā piedalījās pirmo reizi. Viņa stāsta, ka vienkārši tas nav bijis, taču ļoti priecējis tas, ka visi meža īpašnieki piedāvātajā laikā varējuši tikties un stāstīt par savu mežu. Visgrūtāk no meža īpašniekiem esot bijis dabūt tikšanās vietās lokāciju, un tās arī mainījušās. Taču centušies visi, un bijuši arī tādi, kas atsūtījuši detalizētu maršrutu, kur jābrauc un kur jāiet. Trīs dienās, ciemojoties pie deviņiem meža īpašniekiem, žūrijas komisijas dalībnieki nobrauca kādus 1300 kilometrus. Bija arī tāda diena, kad autobusiņš startēja septiņos no rīta un Rīgā atgriezās neilgi pirms vienpadsmitiem vakarā.
