Anita Jaunbelzere
Nu jau pagājis vairāk nekā pusgads, kopš Valsts meža dienestā notikusi optimizācija un desmit virsmežniecību vietā vairs ir tikai piecas. Vai iestājies miers un stabilitāte? Vai tas, ka ģenerāldirektors aiziet, rada satraukumu? Ko par to domā virsmežziņi? Kāda šobrīd ir viņu ikdiena?
Jaunajiem grūti saprast normatīvus
Indulis Sarma, Centra virsmežniecības virsmežzinis:
«Lēnām un mierīgi strādājam, lai, cik nu tas iespējams, panāktu to, ko gribējām. Darba pietiek. Viena lieta – uzrakstīt uz papīra, bet paveikt, tā jau ir cita lieta. Ne vienmēr viss tik labi sanāk. Labi, ka mums ir ilgstoša pieredze, tāpēc ar saviem pienākumiem tiekam galā. Tagad mūsu vidū ir arī daudz jauno darbinieku. Tas ir labi nākotnei, taču jāiegulda daudz spēka, viņus apmācot. Mežziņi un referenti ir kā darbaudzinātāji, kas palīdz apgūt pirmās prasmes. Kolēģi ar stāžu ir atsaucīgi.
Strikti izpildījām nosacījumu – ja esi sasniedzis pensijas vecumu, tad viss – pelnītā atpūtā. To paredz normatīvie akti. Tomēr bieži ir tā, ka viens kadrs ar sirmu galvu ir vērtīgāks nekā trīs jauni. Kas jaunajiem ir grūtākais? Izprast normatīvos aktus, kuros dažādas prasības bieži vien ir tuvu pretrunai.
Pozitīvi vērtēju to, ka tagad sakārtotas apgaitas. Bija vakances, un daudzi mežziņi strādāja pa diviem un dabūja piemaksu. Tagad pieaudzis apjoms un alga arī.
Protams, tas, ka ģenerāldirektors aiziet, rada zināmu nedrošību un nervozumu, īpaši tāpēc, ka mums šajā ziņā ir slikta pieredze. Svarīgi, lai vadība būtu no mežinieku aprindām, kā Ozola kungs.»
Dzīvojam, lai strādātu
Aldis Bricis, Austrumu virsmežniecības virsmežzinis:
«Austrumu virsmežniecības teritorijā bija Smiltenes, Alūksnes, Gulbenes, Balvu, Ludzas un Rēzeknes novadi. Pēkšņi iznāk ministra rīkojums, ka Smiltenes un Gulbenes novadi jāpievieno Vidzemes virsmežniecībai. Tad nu ar 1. oktobri robežas atkal mainījās. Smiltenē un Gulbenē bija mežziņu vakances, mēs tās aizpildījām, bet tad tie novadi aizgāja projām. Kaut kā nesaprotami. Tāpat jau meža īpašnieki nekur tālāk nebrauc, ne uz Balviem, ne uz Gulbeni, uz Smilteni vien brauc.
Es neteiktu, ka algas būtu īpaši pieaugušas. Toties darba ir krietni vairāk. Lai aizbrauktu līdz kaimiņu virsmežniecības robežai, paiet puse dienas, prom atpakaļ – vesela diena. Pārbraucieni ir lieli.
Lai noturētos, pirmām kārtām jāpalielina algas. Mums šobrīd ir četras mežziņu vakances un būs vēl vairāk, jo rudenī divi aiziet prom. Gaidām četrus studentus praksē. Viņiem vēl gads jāmācās, bet mēģināsim pierunāt, un, lai Dievs dod, ka viņi paliek meža dienestā. Mums jau vidējais vecums, jāsaka, virs vidējā… Jaunie atnāk, iemācās visas vajadzīgās lietas un aiziet tur, kur lielāks atalgojums. Kurzemes pusē ar kadriem vieglāk, tur uz vienu vietu pieteikušies pat vairāki kandidāti, ir ko izvēlēties. Bet vispār – jaunie strādā, lai dzīvotu, bet mēs dzīvojam, lai strādātu.
Vajadzētu pieņemt lēmumu, ko darām ar aizsargājamām teritorijām. Lai meža īpašniekiem būtu skaidrība un nevajadzētu baidīties, ka mežu atņems. Es godīgi varu pateikt, ka mēs rūpējamies par dabas aizsardzību, tāpēc pārspīlēt šajā jomā nevajadzētu.»
Esam tur, kur esam
Uldis Frīdenbergs, Kurzemes virsmežniecības virsmežzinis:
«Lai varētu sniegt pirmo vērtējumu, manuprāt, jāpaiet gadam. Tāpēc, ka mūsu darbs ir ciklisks. Katrā gadalaikā ir savi pienākumi, savi darbi. Mums ir ļoti palaimējies, jo vasarā mežs dedzis ļoti maz un šajā lauciņā pārāk liela spriedze nav bijusi. Kā būtu, ja būtu bijis daudz, man grūti komentēt, jo platības ir palielinājušās un attālumi ir lieli.
Vai palaimējies arī ar ģenerāldirektoru? Nu, te jau sākas pilnīgi cits stāsts. Kolīdz esam sākuši stabilizēties, sapratuši, ko no mums grib, un uzņēmuši kopēju kursu, tā viss atkal mainās. Ģenerāldirektors Arvīds Ozols, sasniedzis pensijas vecumu, aiziet pelnītā atpūtā. Katram mums ir savas vājības, taču Ozola kungs ir ļoti zinošs, kompetents, tāds, kurš ļoti labi orientējas ne tikai likumos, bet arī politiskajā virtuvē un saprot, ko no mums gaida. Tas meža dienestam nācis par labu. Neatkarīgi no tā, kurš šo vietu ieņems, tas nesīs sev līdzi pārmaiņas. Zināmā mērā atkal būs nestabilitāte.
Kā jūtas meža īpašnieki? Saskaroties ar meža īpašniekiem, jūtu, ka esam zaudējuši tajā brīdī, kad meža dienestam paņēma nost iespēju konsultēt. Līdz ar to saskare ar īpašniekiem vairāk ir tikai normatīvo aktu līmenī, kas nes līdz arī negācijas. Jā, meža īpašnieku zināšanas ir augušas, ir konsultāciju centri, biedrības, bet vai tas nosedz visu meža īpašniekam vajadzīgo, tas ir sāpīgs jautājums. Nu, bet esam tur, kur mēs esam.»
Optimizācija kā sanitārā izlases cirte
Vilmārs Skutels, Dienvidu virsmežniecības virsmežzinis:
«Teritorija Dienvidu virsmežniecībai tagad liela – no Baltkrievijas robežas līdz pat Skrīveriem.
Manuprāt, pareizi ir tas, ka atteicāmies no nodaļām, kur bija daudz vakanču. Savstarpējā vienam otra aizvietošana bija problemātiska. Tagad mums ir piecdesmit mežziņi un pieci vecākie mežziņi. Tomēr ugunsgrēku dzēšanu organizēt nav viegli. Labi, ka šogad tāds vērā ņemams bija tikai viens ugunsgrēks Rožu purvā.
Degvielas pienākumu izpildei pietiek, tādas problēmas nav. Pie datora darba daudz, taču, lai uzturētu kvalifikāciju, jābrauc uz mežu, jāveic dažādas pārbaudes. Mēs jau nevērtējam, kā saimnieks to mežu kopj, galvenais, lai kopj un lai nepārkāpj noteikumus. Visvairāk kontrolējam to, vai mežziņi pieņem tiesiskus lēmumus. Nekādas blatu būšanas nav, jo firmām, kas cērt, ir savi cilvēki, speciālisti, kuri izštuko, kā visu maksimāli nocirst, taču tā, lai mežzinis nevarētu piesieties.
Vai algas diena mums priecīga? Augstākajiem amatiem ,es teiktu, jā, bet zemākajiem nekas priecīgs tur nav.
Pirms optimizācijas vakances mums bija, tagad visas ir aizpildītas. Vakances vairāk veidojās pierobežā. Neraugoties uz to, ka tagad Meža fakultātē studē arī citu tautību pārstāvji, ne tikai latvieši, ja kāds aiziet pensijā Baltkrievijas pierobežā, vietā atrast ir grūti. Jaunieši raujas uz centriem. Manuprāt, centralizācija ir novedusi pie tā, ka reģioni panīkst, jo šeit karjeras iespēju nav. Saka jau – jūs varat strādāt attālināti. Nu, ne jau vienmēr. Man nav viegli, ja nevaru ar saviem speciālistiem, visiem klātesot, pārrunāt aktuālos jautājumus. Dažreiz esmu kantorī viens pats un man jāzvanās un jāprasa viedoklis, un ne jau vienmēr visus var sazvanīt. Tā kā operatīvi nesanāk. Jā, ir mums tehnoloģijas, sarīkojam sanāksmi, mana bildīte ekrāna vienā pusē, pārējo sejas tā īsti neredzu, nevaru saprast, vai mani dzird, un emocijas arī nejūtu. Jārunā bezmaz kā tukšumā.
Tā saukto optimizāciju mežinieku leksikā ar ko varētu salīdzināt? Drīzāk ar sanitāro cirti. Normatīvie akti pasaka, ka sanitārajā izlases cirtē var cirst slimos, bojātos, augšanā atpalikušos kokus. Kad taisījām optimizāciju, skatījāmies, kuri nav perspektīvi kadri, kuriem zemāka kvalifikācija. Taču reālajā dzīvē sanitārajā izlases cirtē meža īpašnieks nocērt arī pa kādam perspektīvam augošam kokam, mēs to redzam pēc celmiem, taču pierādīt nevaram. Tajā optimizācijas modernizācijas vilnī sanācis tā, ka meža dienests zaudējis arī pa kādam perspektīvam un ļoti vajadzīgam cilvēkam.
Mana pārliecība: maza un efektīva valsts pārvalde varētu būt nodrošināta arī ar mazākām dienesta struktūrām.»
Likumdošana jāvienkāršo
Eugēņijs Upenieks, Vidzemes virsmežniecības virsmežzinis:
«Tagad virsmežniecības robežas ir no Varakļāniem līdz Ainažiem. Agrāk virsmežniecībā bija 50, tagad ir 110 darbinieki.
Vai alga slodzes pieaugumu kompensē?Par to var tikai sapņot. Viss pamazām kļūst pieejams elektroniski. Tas ir pozitīvi, tomēr, lai katrs mirstīgs cilvēks visu saprastu, likumdošanu vajadzētu vienkāršot. Piemēram, neskatoties uz augsnes tipu, bija noteikts vienāds koku ciršanas caurmērs. Tas mežziņiem darbu atviegloja. Taču tagad mēs atkal atgriezāmies pie bonitātēm un sarežģījām dzīvi. Manuprāt, ciršanas noteikumus vajadzētu vienkāršot un uzrakstīt piecos teikumos. Tā, lai katrs cilvēks tos varētu saprast. Bez kādas koku pieslēgšanās un vēl nezin ko, kopā sapītu.
Meža īpašnieki, protams, vēlētos ar mums kontaktēties un izrunāties, bet mums visa saziņa pāriet elektroniskā veidā. Vecākie cilvēki, kas to nevar, visbiežāk mežu pārdod.»
