Kāpēc pētām senos mežus?

Āris Jansons, LVMI Silava vadošais pētnieks, Dr. silv.

Noslēgusies Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava sadarbībā ar Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmiju organizētā starptautiskā konference Old-growth forests: policy and practice (Senie meži: politikas un prakse). Ņemot vērā, ka LVMI Silava jau vairākus gadus notiek darbs šajā pētniecības jomā, šobrīd Eiropas Savienības līmenī Latvija ir viena no līderiem, un to apliecina arī lielā interese par šo konferenci, kurā klātienē un attālināti piedalījās ne tikai zinātnieki, bet arī rīcībpolitiku veidotāji, meža apsaimniekotāji un nevalstisko organizāciju pārstāvji, kopā vairāk nekā 70 dalībnieku. Konferencē ziņojumus sniedza pētnieki no 10 valstīm, tostarp Čehijas, Slovēnijas, Polijas, Rumānijas, Beļģijas, Somijas un citām. Konferenci atklāja Starptautiskās meža pētniecības organizāciju savienības (IUFRO) seno mežu darba grupas priekšsēdētājs Dr. Viljams Kītons (William Keeton), profesors meža ekoloģijā un mežsaimniecībā Vērmontas Universitātē, ASV.

Senu mežu izpēte šobrīd ir aktuāla visā Eiropā, jo 2023. gada pavasarī Eiropas Komisija publicēja vadlīnijas, kas apraksta principus, kā identificēt, definēt, monitorēt un aizsargāt senus mežus. Iniciatīvas mērķis ir uzlabot dzīves vidi tām sugām, kurām svarīgi ir tieši seno mežu nodrošinātie apstākļi – ilgstoša, nepārtraukta vecu koku un atmirušās koksnes klātbūtne nelielā teritorijā, stabils mikroklimats. Monitorings un izpēte šajās teritorijās ir nozīmīgi, iegūstot pamatotu, kvantitatīvu izpratni par struktūrām, elementiem, kādi konkrētu sugu aizsardzībai ir būtiski, un iespējām veicināt to klātbūtni arī saimnieciskajos mežos. Latvijā apjomīgos veco mežaudžu pētījumos ir izdevies ievākt nozīmīgu datu kopu – informāciju, kuras daudzās Eiropas valstīs trūkst vai kura ir ļoti fragmentēta. Tādēļ citām valstīm ir interese par mūsu pieredzi. Vienlaikus nebūt nevaram apgalvot, ka par vecajām mežaudzēm zinām visu, tādēļ izpēte tajos turpinās.

Eiropas Komisijā tiek saprasts un atzīts, ka senie meži, piemēram, Grieķijā un Latvijā būs ļoti atšķirīgi, tādēļ dalībvalstīm ir pilnvaras atrast to situācijai iespējami atbilstošāko risinājumu šīs bioloģiskās daudzveidības aizsardzības komponentes noteikšanai. Atšķirības saistāmas gan ar vidi (klimats, augsnes), gan valdošajām koku sugām un vēsturisko zemkopības un mežsaimniecības praksi. Latvijā tiek veikta integrēta, ekstensīva meža apsaimniekošana¹. Piemēram, lēnāk augošās (zemāko bonitāšu) priežu audzēs minimālais vecums galvenās cirtes izpildei ir 121 gads, tātad mežizstrāde 130 gadu vecās audzēs nav nekāds pārsteigums, nepieļaujama rīcība. Tomēr tieši šādā veidā – kā nepieļaujamu – to viegli var pasniegt ar mežsaimniecību nesaistītai sabiedrības daļai. Tādēļ iespējami drīza, pārdomāta, sistemātiska patiešām senu mežu platību definēšana un aizsardzība ir būtiska ne tikai bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai, bet arī ir pamats sabiedrības izpratnes veidošanai gan par šiem mežiem, gan sabalansētu dabas aizsardzības un bioekonomikas interešu īstenošanu meža ainavā.

Ņemot vērā konferences ziņojumos izskanējušās atziņas gan no zinātniekiem, gan pārstāvjiem no valsts pārvaldes (klimata un vides politikas veidotājiem), kā arī uzklausot nevalstisko organizāciju pārstāvjus, paneļdiskusijā tika noformulētas galvenās tēzes un attīstīta seno mežu definīcija, kas reprezentētu situāciju hemiboreālo un boreālo mežu zonā.

• Bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai un kāpināšanai izšķiroši svarīga ir ainavas līmeņa pieeja, nodrošinot dažādu kategoriju aizsargājamo teritoriju ar atšķirīgu aizsardzības pakāpi un apsaimniekošanas režīmu savstarpējo saikni. Šāda tīkla izveide un dinamiska, adaptīva uzturēšana ir ainavu ekoloģiskās plānošanas mērķis. Senie meži, kuriem nodrošināta strikta aizsardzība, ir šādas plānošanas būtisks elements.
• Seno mežu aizsardzība ir būtiska bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanai. To loma, līdz ar to arī definēšana un izdalīšana nav atkarīga no spējas nodrošināt citu nacionālu vai plašāka mēroga ar vidi saistītu mērķu sasniegšanu. Piemēram, vērtējot tādu vides mērķi kā klimata pārmaiņu mazināšana, atsevišķos Eiropas reģionos noteiktu koku sugu senie meži var nodrošināt ilgstoši nemainīgu, augstu oglekļa uzkrājumu koku biomasā, bet citos (arī hemiboreālajos mežos) – nevar. Tomēr tas nemaina nepieciešamību aizsargāt un pētīt senos mežus, gūstot atziņas par bioloģiskās daudzveidības rādītāju vērtībām un to izmaiņu dinamiku.

Seno mežu izdalīšanā:

• platībai ir nozīme – lai nodrošinātu veco koku klātbūtnes un audžu strukturālās daudzveidības nepārtrauktību konkrētajā teritorijā, tātad pastāvīgi pieejamu piemērotu dzīves vidi tām sugām, kuru aizsardzībai šādu seno mežu saglabāšana ir būtiska. Ņemot vērā variējošo dabisko traucējumu režīmu un malas efekta ietekmi, precīza to minimālās platības noteikšana ir problemātiska, tomēr tai nevajadzētu būt mazākai par 50 hektāriem;
• vecumam ir nozīme – veicot pirmreizējo seno mežu platību identificēšanu un izdalīšanu, tiem jāsastāv no vecām mežaudzēm, t. i., dominējošajam meža elementam jābūt veciem kokiem (150–180 gadi skuju kokiem vai cietajiem lapu kokiem vai 100–120 gadi citu lapu koku sugu kokiem). Dabisko traucējumu ietekmē izdalītajos senajos mežos nākotnē veidosies arī jaunākas audzes, noritēs dabiskā sukcesija un tās atgriezīsies veco mežaudžu stadijā, tomēr teritorijā kopumā tiks nodrošināta vecu koku klātbūtnes nepārtrauktība;
• koku sugai ir nozīme – mērķis ir sukcesijas vēlīnās (klimaksa) stadijas sugas, izņemot apstākļus, kuros pioniersuga ir konkurētspējīgāka un var veidot ilgi pastāvošas audzes, piemēram, parastās priedes teritorijās ar oligotrofām smilts vai kūdras augsnēm;
• kvalitātei ir nozīme – lai identificētu visas seno mežu platības, jāņem vērā dabas skaitīšanā un citās ar bioloģiskās daudzveidības raksturošanu saistītās inventarizācijās iegūtā informācija. Būtiskākie seno mežu indikatori ir audžu heterogenitāte (īpaši vertikālā), stāvošu nokaltušu dominējošo koku klātbūtne, kā arī atmirušās koksnes apjoms vismaz 50–60 m³ ha^-1, ko primāri veido lielu dimensiju sausokņi, sausstāvoši koki un kritalas. Meža hidrotehniskā meliorācija uzskatāma par antropogēnu ietekmi, tomēr tās klātbūtne ir pieļaujama proporcijā, kas ir zemāka par kopējo meliorēto mežu īpatsvaru konkrētajā reģionā. Pēc sākotnējās seno mežu izdalīšanas atbilstoši definētajiem kritērijiem un datubāzu informācijai veicama to apsekošana (inventarizācija) galalēmuma pieņemšanai.

Konferencē gūtās atziņas tiks izmantotas turpmākos pētījumos, kā arī seno mežu kritēriju izstrādē un šiem kritērijiem atbilstošu teritoriju identificēšanā, nodrošinot, ka tiek uzturēti ar senajiem mežiem saistītie bioloģiskās daudzveidības elementi meža ainavā.

Pētījums:

Veco mežu loma klimata pārmaiņu mazināšanā: informācija Latvijas un Eiropas Savienības meža un saistīto nozaru politiku veidotājiem ( Nr.24-00SOINZ03-000032)

(maketā jāpievieno arī MAF logo)

Nabuurs, GJ., Verweij, P., Van Eupen, M. et al. Next-generation information to support a sustainable course for European forests. Nature Sustainability 2, 815–818 (2019). https://doi.org/10.1038/s41893-019-0374-3