Atskaņas no ESAO Zaļās izaugsmes un ilgtspējīgas attīstības foruma (OECD Green Growth and Sustainable Development Forum).
Āris Jansons, Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors
Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO jeb angļu val. – OECD) forums katru gadu pulcē ekspertus no dažādām globālām organizācijām, politikas veidotājus, interesentus no valsts iestādēm, akadēmiskajām aprindām, uzņēmumiem un pilsoniskās sabiedrības. Šā gada diskusiju fokusā bija zemkopība (lauksaimniecība un mežsaimniecība) un tās nodrošinātā lauku attīstība.
Visos stāstījumos par mežu – no Jaunzēlandes un Čīles līdz Kanādai un Latvijai – iezīmējās kopīga tendence un atziņa, ka palielinās dabisko traucējumu ietekme, proti, biežāki un/vai postošāki kļūst ugunsgrēki, plūdi, vētras. Tas saistīts ar klimata pārmaiņām un izpaužas ne tikai kā vidējo rādītāju (piemēram, temperatūras vai nokrišņu summas) izmaiņas, bet arī biežāki ekstrēmi. Ar to paliekošu iespaidu nākotnē būtu jārēķinās arī tad, ja mēs Parīzes vienošanās mērķus būtu sasnieguši jau vakar. Klimatu nosakošajiem faktoriem, piemēram, pasaules okeānu ūdens temperatūrai, ir milzīga inerce – pārmaiņas lēni iesākas un tikpat lēni izbeidzas.
Tātad vismaz šajā gadsimtā nevaram cerēt uz uzlabojumiem – mežsaimniecība būs kā pastaiga ar dabisko traucējumu dinozauriem. Lai nozare turpinātu sekmīgi attīstīties, no ESAO forumā diskutētā var formulēt vairākus pamatprincipus:
1) lokālā mērogā meža un mežsaimniecības adaptācija ir svarīgākais mērķis. Pieejas risku samazināšanai būs atšķirīgas dažādos meža tipos un audzēs ar atšķirīgu valdošo koku sugu. Normatīvajā vidē būtiskas ir pārmaiņas, kas palīdz samazināt riskus. Piemērs: ņemt vērā, ka Latvijā ir veikta dabas skaitīšana (apzinātas teritorijas, kurām nepieciešama īpaša aizsardzība) un ir izstrādāti standartizēti risinājumi bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai, un veikt atbilstošas normatīvu izmaiņas, paredzot vienkāršāku meliorācijas sistēmu uzturēšanu un atjaunošanu – tātad samazinot plūdu risku.
Ziemeļeiropā mežsaimniecības adaptācija nodrošinās arī mežaudžu ražības kāpumu. Tas samazinās Eiropas Savienības kopējo atkarību no fosilajiem materiāliem. Šādas atkarības novēršana ir svarīga arī klimata pārmaiņu samazināšanai un bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai. Forumā šo sakarību visprecīzāk ilustrēja Brazīlijas pārstāvis – šajā valstī nozīmīga problēma ir atmežošana, ierīkojot jaunas lauksaimniecības zemes. Šajās zemēs vidēji uz hektāra tiek uzturēta viena govs, lai gan vides ietilpība ļauj uzturēt pat četras. Tātad, kāpinot ražošanas efektivitāti, iespējams gan palielināt kopējo ieguvumu, gan saglabāt neskartu vidi lielākā platībā;
2) vitāla mežaudze ir centrālais elements, lai nodrošinātu meža ekosistēmas pakalpojumus. Vitāla mežaudze sākas ar atjaunošanu. Sekmīgas meža atjaunošanas iespējamība ir jebkuras pieejas meža apsaimniekošanā mēraukla. Likumsakarīgi, arī normatīvā vide jāpielāgo tā, lai veicinātu sekmīgu meža atjaunošanu;
3) zinošs un par nākotni drošs meža īpašnieks nodrošinās vislabāko meža apsaimniekošanu. Tādēļ būtiski ir iedzīvināt drošās ostas principu, lai meža īpašnieks būtu pārliecināts, ka viņa papildu rūpes par kādu bioloģiskās daudzveidības elementu netiks atalgotas ar jaunu liegumu kaut ko darīt (t.i., de facto īpašuma atsavināšanu), bet tiks atalgotas ar morālu vai materiālu atzinību. Iepriekšējo mežsaimnieku paaudžu darbs ir nodrošinājis, ka kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem koksnes krāja Latvijas mežos vairāk nekā dubultojusies, radot mikro un makro-dzīvotnes un kāpinot visu līmeņu bioloģisko daudzveidību. Svarīgi jaunajai situācijai pielāgot normatīvo vidi.
Pārdomājot konferencē dzirdēto, secinām, ka pastaiga (sadzīvošana) ar dinozauriem pieprasa definēt skaidras robežas:
1) mežu īpatsvaram dažādiem sabiedrības mērķiem. Valdības lēmums ierobežot saimniecisko darbību bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanai apjomā līdz vienai trešdaļai no mežu platības, t.sk. nodrošinot stingru aprobežojumus (rezervāta režīmu) 10% no platības, pārnes fokusu no aizsargājamo platību ekspansijas (kvantitātes) uz iekšēju kvalitātes kāpināšanu. Varam meklēt iespējami labākos risinājumus katras teritorijas mērķu sasniegšanai. Piemēram, attīstot dažādus biotopu kvalitātes paaugstināšanas pasākumus. Tas rada iespēju attīstīt meža masīva līmenī integrētu apsaimniekošanu;
2) meža apsaimniekošanas tautsaimnieciskajai ietekmei. Saimniecisko mežu nozīmes robeža nav mežmalā – tā ietver visu koksnes un citu produktu un pakalpojumu vērtību ķēdi, kas ir svarīga reģionālajai attīstībai. Optimāls līdzsvars starp dažādiem meža ekosistēmas pakalpojumiem ir atkarīgs no konkrētās teritorijas ģeogrāfiskā novietojuma, piemēram, attiecībā pret apdzīvotām vietām, infrastruktūras objektiem u.c. Visu koksnes produktu ietekmi, ietverot arī fosilo materiālu aizvietošanas efektu, svarīgi ņemt vērā arī, raksturojot meža nozares faktisko devumu klimata pārmaiņu samazināšanā.
Pamats līdzsvarotai meža nozares attīstībai ir šo principu un robežu iedzīvināšana. Lai to nodrošinātu, šobrīd tiek sagatavotas izmaiņas normatīvajos aktos gan attiecībā uz meža īpašnieku un apsaimniekotajā iespējām efektīvi samazināt ar klimata pārmaiņām saistītos riskus, gan nodrošināt klimata gudru meža atjaunošanu.
