LMĪB
Dažādu Eiropas direktīvu un regulu ieviešana padara mežsaimniecību un kokrūpniecību mazāk konkurētspējīgu. Tādēļ ir būtiski, cik spēcīgi katra dalībvalsts aizstāv savas nacionālās intereses un sabiedrības labklājību. Piemēram, kaimiņvalsts Zviedrija savās saistībās ar Eiropas Komisiju par dabas aizsardzību rūpīgi saskaņo vides un mežu ilgtspējīgas pārvaldības mērķus, prognozējot aizsargāto platību palielināšanu no 15,5% līdz 17,7% ES prasīto 30% vietā. Savukārt no dažādiem informatīvo ziņojumu projektiem izriet, ka Latvijas Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija tiecas pēc maksimālajiem mērķiem, apdraudot vismaz 7500 darbavietu Latvijas meža nozarē. Latvija ir viena no visbagātākajām valstīm Eiropā attiecībā uz mežu platībām, salīdzinot ar iedzīvotāju skaitu. Racionāla zemes apsaimniekošana, mežu audzēšana un koksnes ieguve nodrošina vairāk nekā 40 000 tiešo darbavietu visā valstī, īpaši svarīgi tas ir lauku reģionos. Meža īpašnieki atbalsta dabas aizsardzību un vēlas samērīgu un godīgu politiku nozarē. Joprojām ir ļoti aktuāls jautājums, lai politikas lēmēji un veidotāji iesaistās saistībā ar kompensācijām mežu īpašniekiem, kuru mežu platības tiek nodotas dabas aizsardzībai. Mežu īpašnieki nav pret saprātīgu dabas aizsardzības politiku, taču viņi ir nonākuši sarežģītā situācijā, jo viņu zeme faktiski tiek nacionalizēta. Pirmo reizi Latvijas meža īpašnieki, mežrūpniecības un kokrūpniecības uzņēmumu darbinieki šā gada 5. martā rīkoja protesta akciju pie Ministru kabineta, lai vērstu uzmanību uz ilgstoši ignorētajām problēmām, kas skar Latvijas meža īpašniekus un meža nozarē strādājušos, t. i., ieviestu taisnīgas kompensācijas meža īpašniekiem, kuru zemes tiek nodotas dabas aizsardzībai, neveidotu jaunas teritorijas ar saimnieciskās darbības ierobežojumiem, kamēr taisnīgas kompensācijas nav ieviestas, izstrādātu koncepciju brīvprātīgas dabas aizsardzības sistēmas ieviešanai Latvijā un novērstu Latvijas meža nozares nostādīšanu daudz neizdevīgākā pozīcijā nekā citās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs, vienlaikus samazinot birokrātiju, kas grauj meža nozares starptautisko konkurētspēju. Līdzīga protesta akcija šā gada maija beigās tika rīkota arī Igaunijā.
Valstij veidojot jaunas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, zemes īpašnieki bieži sastopas ar faktu, ka viņu īpašumi tiek iekļauti jaunajās aizsargājamajās zonās. Šāda situācija neveicina pozitīvu meža īpašnieku attieksmi pret dabas aizsardzības sistēmu. Latvijas Meža īpašnieku biedrība (LMĪB) uzsver, ka cita attieksme veidotos, ja mežu īpašniekiem būtu iespēja brīvprātīgi izvēlēties, kuras teritorijas nodot dabas aizsardzībai. Eiropā, piemēram, Somijā, jau pastāv šāda prakse, ka mežu īpašnieki piedalās meža teritoriju novirzīšanā dabas aizsardzībai. Šādā sistēmā īpašnieki var lemt par savu meža platību izslēgšanu no saimnieciskās darbības, slēdzot līgumu ar valsti un saņemot kompensāciju atkarībā no līguma nosacījumiem un ierobežojumiem. Līdz ar to būtiski ir arī izveidot tādu dabas aizsardzības sistēmu Latvijā, kas ne tikai aizsargā dabas vērtības, bet arī tos, kuri šīs vērtības veido, nodrošinot mūsu ekonomiskās iespējas. Patlaban Latvijas tiesību akti paredz, ka par 1 hektāru, kur meža īpašniekam liegta saimnieciskā darbība, tiek maksāti 50 līdz 190 eiro gadā, kas var būt mazāk par 1% no meža faktiskās mežaudzes tirgus vērtības. LMĪB iestājas par to, ka nekavējoties jānosaka taisnīgas kompensācijas meža zemēm, kas tiks iekļautas jaunās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos, un jāapstādina jaunu ierobežotu teritoriju izveide, kā arī nedrīkst palielināt ierobežojumus jau esošajās.
Mežs ir iznīcināts, neļaujot saimniekot tajā
Aigars Gūtšmits, meža īpašnieks no Talsu puses, ir saskāries ar daudzpusīgiem izaicinājumiem attiecībā uz savu 25 hektārus lielo mežu pie Engures ezera. Viņa stāsts ne tikai atklāj viņa saimniecisko situāciju, bet arī atspoguļo sarežģītās attiecības starp dabas aizsardzību, saimnieciskajām darbībām un administratīvajiem noteikumiem. Gūtšmits skaidro, ka viņam ir noteikti biotopa aizsardzības ierobežojumi, piemēram, jāatstāj 10 kokvedēju automašīnas (~300 kubikmetri) koku kukainīšiem, kas ierobežo izmantot mežu saimnieciskiem mērķiem. Lai arī formāli stingru liegumu viņam nav, reāli meža apsaimniekošana ir sarežģīta un dažkārt pat neiespējama. Engures ezers ir palicis sekls, viss lēnām pārpurvojas, un esošais mežs principā ir iznīcināts. Saimniekošana nav iespējama mežā, kur pārsvarā ir bērzu audze, kura ir pāraugusi (~115 gadi) un kuru vajadzēja izstrādāt 1971. gadā. Vēl šo audzi varēja noturēt 20 gadu un veikt izstrādi, taču šobrīd esošie koki mežā ir sapūdēti. Rezultātā esošais biotopa aizliegums gadā Gūtšmitam veido 500 eiro zaudējumus par katru hektāru, bet kompensē tikai 45 eiro. Līdzīgi situācija veidojas saistībā ar noteikumiem par novadgrāvjiem. Gūtšmitam jāievēro 10 m aizsargjoslas gar novadgrāvjiem, kur nedrīkst cirst, lai novērstu eroziju. Turklāt par to viņš kā zemes īpašnieks nesaņem nekādas kompensācijas. Gūtšmits uzskata, ka šie noteikumi bieži vien ir pārāk stingri un neņem vērā viņa saimnieciskās vajadzības un zaudējumus. Turklāt mežu īpašnieki saņem noteiktās kompensācijas esošās kompensāciju sistēmas ietvaros, bet reālie zaudējumi ir daudz lielāki, ja jāievēro biotopa aizsardzības prasības vai noteikumi par novadgrāvjiem. Esošajā mežā dabas liegums ir bijis jau gadiem, bet sliktāka situācija veidojas tiem īpašniekiem, kuriem tagad uzliek kādus aprobežojumus. Būtībā viņi tiek maldināti ar to, ka kaut ko varēs nozāģēt, bet patiesībā izstrādāto apaļkoksni nevar realizēt ostās, jo nav nepieciešamā sertifikāta. Šos kokus var nokurināt tikai malkā savām vajadzībām. Gūtšmits arī uzsver, ka kukaiņu izplatība bieži vien sākas no teritorijām, kas tiek aizsargātas un kur nav iespējama aktīva darbība, lai aizsargātu mežu no kaitēkļiem. Steidzami nepieciešama labāka sadarbība starp visām iesaistītajām pusēm, lai izstrādātu politiku, kas reāli atbalsta ilgtspējīgu mežsaimniecību, vienlaikus aizsargājot vidi. Būtiski ievērot taisnīguma principu, lai meža īpašniekiem būtu iespēja pienācīgi un ilgtspējīgi apsaimniekot savas teritorijas, neapdraudot dabas resursus.
Ģimenes meža ekonomiskā un emocionālā nozīme
Mežsaimnieks Andis Malējs kopā ar ģimeni apsaimnieko ~200 hektāru mežus Cēsu novada Priekuļu pagastā, un meži ir būtiski gan ekonomiski, gan emocionāli. Šobrīd viņa ģimenes mežs aptuveni 20 hektāru lielā platībā ietilpst Gaujas Nacionālā parka teritorijā. Šajā lieguma zonā agrāk saimniekoja viņa tēvs, kurš veica nelielu koksnes ieguvi, taču pēdējos gados mežā saimniekošana nav notikusi. Iepriekš tika izzāģēti tikai nekvalitatīvie koki, lai saglabātu kvalitatīvos. Veicot meža inventarizāciju un atjaunojot apsaimniekošanas plānus, atklājās, ka divas trešdaļas meža ir klasificētas kā biotopi ar aizliegumu saimniekot, jo tie tiek uzskatīti par veciem boreāliem mežiem. Malējs izsaka bažas, ka šie nogabali tika izvēlēti automātiski, pamatojoties tikai uz to vecumu, un norāda, ka dažās vietās mežs neatbilst veca boreāla meža definīcijai. Tomēr aizliegts zāģēt kokus, pat ja tie ir sausi un nokaltuši. Lai gan ģimene nekad nav plānojusi veikt kailcirtes, viņi bija cerējuši izmantot 10–15% no meža, lai uzceltu māju un pārdotu pārējo koksni. Šie ierobežojumi rada simtu tūkstošu eiro zaudējumus, un valsts piedāvātā kompensācija 190 eiro par hektāru ir daudz mazāka par reālo vērtību, ko varētu iegūt, cērtot augošus kokus. Meža īpašniekam jādod iespēja izvēlēties nodarboties ar mežsaimniecību vai dabas aizsardzību, nevis tā vietā likt saskarties ar jau noteiktiem aizliegumiem. Ja noteikto liegumu dēļ atlīdzība būtu taisnīga, tad daudzi meža īpašnieki Latvijā labprāt piekristu dabas aizsardzības prasībām.
Cīnās par tiesībām saimniekot mantotā mežā
Šobrīd meža īpašniecei Diānai Dančauskai, kura mantojusi no tēva 5,2 hektāru mežu Gaujas Nacionālā parka teritorijā, gandrīz 90% no īpašuma ir uzlikts liegums, kurā saimniekošana bez ierobežojumiem ir iespējama vien pushektārā, lai gan meža īpašumā ir meža apsaimniekošanas plāns, kas ir derīgs līdz 2038. gadam. Viss sācies pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad kaimiņu īpašumā mežizstrādes laikā tika atrasta aizsargājama mazā ērgļa ligzda. Tā rezultātā īpašumam tika uzlikts liegums, padarot daļu no tā par mikroliegumu un buferzonu. 2023. gada augustā meža īpašniece vērsās pie Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) ar lūgumu noņemt liegumu, jo šajā 10 gadu periodā nav novērota minētā putna ligzdošana. Protams, ka šo liegumu nenoņēma, jo DAP eksperti norādīja, ka pastāv varbūtība, ka mazais ērglis kaut kad varētu atgriezties. Taču ar to viss nebeidzās! Bez manas kā meža īpašnieces klātbūtnes meža īpašumu atkārtoti apsekoja eksperts, norādot, ka šajā īpašumā ir atklātas tādas dabas vērtības kā rožainā apmalpiepu sēne un boreālais meža biotops. No jau tā mazā meža īpašuma saimniekošanai pēc eksperta vērtējuma pāri palicis pushektārs, ko varētu apsaimniekot bez ierobežojumiem. Kāda tur saimniekošana? Ja atnāks kāds cits eksperts, kurš atradīs vēl kaut ko, tad pastāv varbūtība, ka viss mežs būs viens liegums. DAP uzliek liegumu privātajam meža īpašniekam, jo meži kļūst par boreāliem mežiem, ja tajos neko nedara. Protams, ka manā īpašumā ir arī bojāti koki egļu astoņzobu mizgrauža dēļ. Tādēļ lūdzu atļauju izcirst bojātos kokus, lai savai saimniecībai nodrošinātu 20 kubikmetrus malkas gadā. Rezultāts graujošs – nesaņēmu atļauju, tikai jaunus ierobežojumus! Esmu gatava atdot mežu Dabas aizsardzībai pārvaldei, lai tā katru gadu kompensē saskaņā ar mežaudzes tirgus vērtību vai nodrošina nepieciešamo malku. Dančauskas mērķis nav bijis izcirst mežu, bet ilgtermiņā saimniekot un kopt savu mazo meža īpašumu.
