Tikko nogāza lietus. Ar vēju saulainās debesīs atpeldēja liels, melns mākonis un izlēja visu, ko pa ceļam sevī bija sakrājis. Šovasar jau reta tā diena, kad nelīst. Es par to sevišķi neuztraucos, jo smilšainajā Saulkrastu piejūras zemē slapjums kā parādās, tā ātri atkal nozūd. Zeme mitra, nekas nav jālaista. Viss aug un zied uz nebēdu.
Citos novados gan īsti bēdu stāsti. Tur, kur smagāka augsne, ūdens tik ātri projām netiek un lauki pārplūduši. Skatos ziņu raidījumus, un tur neviens par lietu nepriecājas. Kviešus vēl paspējuši novākt, bet rudzi mirkst ūdenī. Kartupeļiem jau puve no slapjuma iemetusies. Uz lauka nevar tikt, viss pārplūdis. Zemniekiem zaudējumi un pārējiem bažas, ka cenas pārtikai būs augstas. Arī mežos zemākās vietas un ceļi pārplūduši. Tur ar tehniku vairs nevar iebraukt. Mežiniekus sūdzamies nedzird, bet lauksaimnieki gan runā sadzirdami.
Labi, ka zemkopības ministrs to saprot un lūdzis izsludināt ārkārtas stāvokli, lai kaut nedaudz situāciju saglābtu un neļautu zemniekiem izputēt. Pilnīgi nesaprotama ir Progresīvo satiksmes ministra reakcija, piedāvājot samazināt lauksaimniekiem maksājumus. Viena koalīcija un viena valdība, taču uzskati gluži pretēji. Tā kā fabulā par gulbi, līdaku un vēzi. Katrs velk uz savu pusi, un valstī viss iestrēdzis uz vietas. Vēl trakāk – vairākos jautājumos ieslēgta atpakaļgaita.
Redzēdams nākamā gada budžetā caurumus, finanšu ministrs sācis runāt par valsts uzņēmumu kotēšanu biržā, tas nozīmē daļēju privatizāciju. Arī to kapitālsabiedrību, kas ar likumu noteiktas kā neprivatizējamas. Viena no tādām – AS Latvijas valsts meži (LVM) Pirms 20 gadiem par šo jautājumu jau izdiskutējām un izstrīdējāmies, un ar likumu skaidri tika noteikts, ka valsts meža zeme nav privatizējama. Šis princips tika nostiprināts 2005. gadā, kad tika pieņemts Publiskās personas mantas atsavināšanas likums. Valsts meža dienesta un LVM darbība balstās uz šo principu – valsts meži ir tautas kopīga vērtība, un to īpašumtiesību nodošana privātpersonām nav atļauta. Tāpēc, lai tie valsts mantas kārotāji nemaz necer – to nu tauta vairs nepieļaus.
Latvijas Meža nozares arodbiedrība aktualizējusi vēl vienu ļoti nozīmīgu jautājumu – valdības iecerēto finansējuma samazinājumu Valsts meža dienestam. Tas gadu gaitā taču jau ir samazināts un plucināts. Vai tiešām Valsts meža dienests ir tik nesvarīgs mūsu tautsaimniecības kontekstā. Ņemot vērā arī to, ka 2024. gadā tas jau veicis būtisku strukturālo reformu, tostarp likvidējot 60,5 amata vietas, samazinot virsmežniecību skaitu un nododot finanšu grāmatvedības uzskaiti Valsts kases vienotajam pakalpojumu centram. Arodbiedrības nostāja ir – taupībai tomēr jābūt pamatotai un pārdomātai.
Varbūt nauda jāmeklē citos virzienos, tur, kur tā aizplūst nelietderīgā un nemākulīgā šķērdēšanā. Spilgti piemēri ir acīmredzami – gan vientuļos pāļos Daugavā, gan monstrālos betonos pie lidostas, gan arī lidsabiedrības Air Baltic bezkontroles darbībā.
Žurnāla “ Baltijas Koks” augusta numurā stāstām gan par šīm nejēdzībām, kas skar arī meža nozari, gan arī par labajiem darbiem un cilvēkiem, kas stiprinājuši un attīstījuši mežsaimniecību un kokrūpniecību Latvijā. Viena no tādiem ir Laima Zvejniece, kas likusi pamatus modernai stādu audzēšanas tehnoloģijai un to kvalitātei. Viņas darba mūžs saistīts ar AS “ Latvijas valsts meži”.
“ Vienmēr izaugsmē, attīstībā, tā mēs varam veidot zaļu planētu ,” saka Laima Zvejniece, kas saņēmusi meža nozares augstāko apbalvojumu “ Zelta čiekurs” – par mūža ieguldījumu.
Šogad meža atjaunošanas sezonā Latvijā iestādīti 30 miljoni jaunu koku!
Strādājam, turamies un nepadodamies!
Dzidra Smiltēna