Rīts–vakars, pirmdiena–piektdiena, viens mēnesis atkal galā, un tā, skrienot laikam, arī gads aiz muguras. Nepielūdzami ātri aizrit ne tikai dienas, gads aiz gada, bet arī cilvēka mūžs. Kad esi jau krietni pakāpies gadu kalnā, ir vērts paskatīties tur lejā – ko esi atstājis savā kāpiena ceļā, cik tas bijis ar sapņiem, labām domām un, galvenais, darbiem piepildīts.
Uz šādām pārdomām mudināja ne tikai vēl viena nodzīvota gada izskaņa, bet arī kāds negaidīts un necerēts pārsteigums manā dzīvē, kas lika uz mirkli apstāties un atskatīties. Meža nozares gada balvas Zelta čiekurs laureātu godināšanas ceremonijā man tika pasniegta balva Par mūža ieguldījumu. Kad piezvanīja no Zemkopības ministrijas un paziņoja, ka man piešķirts šis apbalvojums, neticēju: šo apbalvojumu taču piešķir cilvēkiem, kas ir jau mūža nogalē un savā dzīvē paveikuši izcilus darbus. Daudzas reizes pati esmu organizējusi šīs ceremonijas un veidojusi videosižetus par šādiem cilvēkiem. Sajūtās vēl nejutos ne garu mūžu nodzīvojusi, ne kādus kalnus gāzusi. Vienkārši katru dienu esmu centusies godprātīgi paveikt visus iecerētos un man uzticētos darbus. Nepārstājot sapņot par jaunām idejām un iecerēm, kuru nekad nav trūcis. Lai arī balva nākusi negaidīti, nenoliedzami, tas man bija īpaši emocionāls brīdis.
Tāpēc šoreiz žurnāla Baltijas Koks redaktoram atvēlētajā lapā vēlos izmantot iespēju un pateikt paldies visiem meža nozares cilvēkiem par šo lielo pagodinājumu. Es taču zinu, ka bez jūsu atbalsta un līdzdalības nebūtu paveikusi nevienu darbu. Tikai darot kopā, tapa televīzijas raidījumu cikls Latvijas zaļais zelts, dalība starptautisko izstāžu stendos, konferences un projekti. Meža dienas Doma laukumā, filmas par nozari, lielās jaungada balles, skaistie pasaules apceļošanas braucieni un, protams, 25 gados uzrakstītie tūkstošiem vārdu žurnālā Baltijas Koks.
Pateicību esmu parādā arī saviem bērniem Edvardam un Kristīnei, kuri vienmēr nākuši man palīgā, kad neesmu tikusi ar kādu darbu galā.
Paldies tiem meža nozares cilvēkiem, kas man vienmēr bijuši līdzās ar padomu, atbalstu un uzticēšanos. Nepietiktu žurnāla 64 lapaspušu, lai nosauktu visus, taču dažus varu pieminēt: paldies Paulam Beķerim, Jurim Biķim, Uldim Biķim, Arnim Ārem, Jolantai Vārpai, Agrim Greieram, Uldim Mierkalnam.
Bet vislielāko paldies gribu pateikt Andrejam Domkinam, jo bez viņa es meža nozarē nebūtu ienākusi. Toreiz viņš bija Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes pasniedzējs un vienas kokapstrādes asociācijas vadītājs. Pirms 27 gadiem viņu atradu telefonu grāmatā. Meklēju kādu no meža nozares, lai veidotu Latvijas Televīzijā raidījumu ciklu. Atvēru telefonu grāmatu, kādas toreiz bija, nejauši izvēlējos vienu no asociācijām, piezvanīju, un tur atbildēja Domkins. Tā sākās mūsu sadarbība. Tie bija lielo pārmaiņu gadi ne tikai Latvijas valstij, bet arī meža nozarei. Daudzi bija atguvuši saviem senčiem piederējušos mežus, veidojās privāto mežu īpašnieku biedrības, valsts meži atdalījās no Valsts meža dienesta un tapa AS Latvijas valsts meži, attīstījās modernā, labām tehnoloģijām nodrošinātā kokapstrāde, dibinājās Latvijas Kokrūpniecības federācija. Produkcijai bija vajadzīgi noieta tirgi, bet mūs starptautiski vēl pasaulē nepazina. Andrejam bija desmitiem ideju, kā nozari stiprināt un padarīt atpazīstamu aiz Latvijas robežām. Viņš nemanāmi visu ideju realizēšanā iesaistīja arī mani, un pamazām kļuvu par vienu no meža nozares cilvēkiem. Es atnācu uz vienu raidījumu ciklu, bet paliku uz visu atlikušo mūžu.
Ar gadiem darbu nav kļuvis mazāk – jāizdod grāmatas, jāveido filmas, katru mēnesi jāgatavo žurnāls Baltijas Koks. Žurnāls taču dokumentē arī meža nozares vēsturi. No pirmā numura to arī pēc simts gadiem varēs lasīt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.
Bet ar šo balvu, kuru saņēmu, nekas nebeidzas, tas ir jauns pamudinājums darīt!
Paldies jums visiem!
Dzidra Smiltēna