Anita Jaunbelzere
Saņemot meža nozares gada balvu Zelta čiekurs par pētījumiem bērzu audzēšanas prakses pilnveidošanā, Kaspars Liepiņš jokoja: re kā, čiekuri birst pat no bērziem! Kasparam raksturīgi, ka sarežģītas lietas viņš spēj pastāstīt saprotami, interesanti un aizraujoši. «Šobrīd valstī trūkst selekcionētu bērzu sēklas un pētījumi turpinās. Kilogramam šādu sēklu ir zelta cena. Tas arī tāpēc, ka pieprasījums pēc bērza koksnes aug,» saka Liepiņš.
Pamazām kļūstam par bērzu zemi
Kaspars Liepiņš: – Līdz gadsimta sākumam neviens bērza stādus neaudzēja. Ražoja tikai skuju koku stādmateriālu. Kad radās nepieciešamība apmežot neizmantotas lauksaimniecības zemes, radās arī nepieciešamība pēc bērziem, jo meža zemēs bērzs atjaunojās dabiski, bet lauksaimniecības zemēs vajadzēja stādus. Tas bija brīdis, kad kokaudzētavās sākās reformas un tās no kailsakņiem pārgāja uz konteinerstādiem. Bērzu kā konteinerstādu sāka audzēt Latvijas Finieris un Meža pētīšanas stacija. Taču tad vēl daudz ko nezinājām. Audzēt priežu vai bērza konteinerstādu, tas nav viens un tas pats. Pirmā kļūda – konteineri bija pārāk mazi, tāpēc stādu kvalitāte nebija tāda, kādu gaidījām. Saknīte sanāca sīka, dzinums garš, rezultātā stādiņš bieži vien nokalta vai arī pagāja divi trīs gadi, kamēr tas saņēmās. Bērza stādu nedrīkst izaudzēt pārāk garu, tad tā saknes nespēj pabarot dzinumus. To visu es izpētīju un aprakstīju savā promocijas darbā un ieteicu atteikties no esošajiem konteineriem.
Šobrīd joprojām ir bērza stādu deficīts. Tirgū to trūkst. Ja ir deficīts, tad vari pārdot jebko. Kvalitāte paliek otrajā plānā.
Vai Latvija pārvēršas par bērzu zemi? Privāto īpašnieku mežos – jā! Pamazām pārvēršamies par bērzu zemi. Meža īpašnieki redz – no bērza cirsmas vari dabūt to pašu naudu, ko no skuju koku, tad kādēļ vienmēr stādīt skuju kokus. Turklāt meža zemē bērzi atnāk paši, kamēr dabūt labu priežu jaunaudzi bez stādīšanas ir ļoti grūti.
Ja atnāks urbējs, būs ziepes
Vai tas arī tāpēc, ka maz kaitēkļu? Jā, šobrīd bērzam bīstamo kaitēkļu un slimību nav tik daudz kā skuju kokiem. Taču pasaulē viss mainās un mēs nevaram teikt, ka bērzam viss būs laimīgi mūžīgi mūžos. Liels risks ir kaitēklis, kas dzīvo Ziemeļamerikā – bronzas krāšņvabole. Ziemeļamerikā ir citas bērza sugas – dominē dzeltenais un papīra bērzs. Papīra bērzam ir līdzīga miza kā mūsējam, bet mazāk lenticeļu – mazo horizontālo tumšo strīpiņu, kuras labi redzamas uz baltās bērzu tāss virsmas. Ja neskaita šīs lenticeles, kuras nodrošina gāzu apmaiņu, bērza tāss ir pilnībā ūdens necaurlaidīga. Ne velti Amerikas pamatiedzīvotāji no papīra bērza tāss gatavoja savas slavenās kanoe laivas. Nu lūk. Minētās krāšņvaboles kāpuri veido ejas zem bērzu mizas gan stumbros, gan zaros. Tiešā tulkojumā no angļu valodas to sauc par bērzu urbēju. Tie ir bīstami kaitēkļi Amerikas vietējām bērzu sugām, tomēr normālos apstākļos postījumi nav traģiski. Kaut kā visi sadzīvo. Ziemeļamerikā ir mēģinājuši stādīt mūsu āra bērzu, bet kaitēklis to iznīcināja pilnībā. Ja tā vabole tiek pāri okeānam, tad var sanākt lielas ziepes. Ne velti šī krāšņvabole ir iekļauta Eiropas Savienības karantīnas sarakstā.
Varbūt mums jāsāk stādīt svešzemju bērzus – dzelteno vai papīra bērzu? Āra bērzs ir kvalitātē un ātraudzībā pārāks par Ziemeļamerikas bērziem – tas ir pārbaudīts stādījumos Somijā un citur. Tomēr ir aktuāls jautājums – kā mūsu mežu sugas pielāgosies klimata pārmaiņām? Katra koku suga, kuru esam pārbaudījuši, kā tā jūtas pie mums, zināmos apstākļos var palīdzēt kā glābšanas riņķis, ja notiek neparedzētas katastrofas ar vietējām sugām. Piemēram, Vācijā pēc šausminošajiem mizgrauža postījumiem egļu mežus lielākoties aizstāj ar vietējām lapu koku sugām, tomēr izmanto arī Ziemeļamerikas sugas – Duglāzijas un ciedrus. Sabiedrības attieksme pret introducētām koku sugām ir ļoti negatīva. Un tam ir savs pamats, ja atceramies papeļu pūku mākoņus pilsētu ielās. Ir jau risks, ka ievestās sugu sāk justies pārāk labi un sāk izspiest mūsējās – kļūst invazīvas.
Piemēram? Ošlapu kļava. Ir vietas, kur tā savairojusies un sāk kļūt par apgrūtinājumu. Diemžēl koksne tai ir stipri mazvērtīga – poraina, mīksta un mitra. Īsti neder pat malkai.
Otrs piemērs – vārpainā korinte. Ziedi skaisti un ogas garšīgas, putniem īpaši patīk. Tās izcirtumos ieviešas tik ātri, ka cilvēkiem rodas problēmas ar meža stādīšanu un kopšanu. Ar introducētām sugām jābūt piesardzīgiem. Citur Eiropā ir problēmas ar robīnijām, kas savairojušās kā Kanādas zeltslotiņas mūsu pļavās.
Jāsaprot, kur ir jēga un kur labāk nē
Pētījumiem par bērza audzēšanu sadarbībā ar Latvijas Finieri un Latvijas valsts mežiem sācies jauns posms, un tas virzās uz priekšu.
Iepriekšējā posmā uzsvars bija uz selekcionēto stādu plašāku izmantošanu meža atjaunošanā. Zinātnieki mērķtiecīgi strādājuši, lai atlasītu labākās audzes un kokus, iegūtu labākās sēklas un izaudzētu par 15–20 procentiem produktīvākas, izturīgākas audzes. Taču mežā bērzs lielākoties atjaunojas pats. Lai selekcijas efektu nestu tālāk ar kvalitatīviem stādiem, mums paliek neizmantotās lauksaimniecības zemes. Lai selekcijā ieguldītā nauda atmaksātos, mums vajag stādīt vairāk, tāpēc mūsu uzstādījums ir tāds, ka bērzs jāstāda ne tikai lauksaimniecības, bet arī meža zemēs, kur dabiskas izcelsmes bērzs nav tik labs, kā mēs gribētu.
Bērza stādīšana mežā arī ir pietiekami sarežģīta. Tas ir, kā tagad bieži sakām, izaicinājums. Nav jau tā, ka bērzs aug visur un par viņu nevajag rūpēties. Bērzs ir ļoti gaismas prasīgs, bērzs jākopj un ar to jāauklējas tikpat rūpīgi kā ar priedi. Daudziem jau pieredzējušiem mežiniekiem atmiņā iesēdies redzējums – viņš tak tur būs, nav ko uztraukties. Taču, ja bērza stādījumus laikus neizkopsi, visticamāk, tie aizies bojā jau pirmajā gadā.
Jā, bērzs aug praktiski visur, bet, ja mēs gribam izaudzēt labu, jāskatās, kur to ir jēga stādīt un kur labāk nevajag.
Ir riska zonas, kuras mēs pārbaudījām. Bērzu grūti ieaudzēt blīvā mālā, kur augsne smaga, arī mālainā vērī. Otrs lielākais izaicinājums ir meliorētās kūdras augsnes. Līdz šim šādās platībās lielākoties stādīta egle. Kādēļ daudzas no šīm egļu platībām nīkuļo un ir novāktas sanitārajās cirtēs, tas ir cits stāsts. Šobrīd nereti tieši bērzu saskata kā glābiņu šo platību atjaunošanā, tomēr āra bērzu daba nav radījusi augšanai organiskās augsnēs – tā nav viņa vide. Mežkopji sāka ziņot, ka daudzviet stādītais bērzs krīt laukā – lūzt pie sakņu kakla. Pēc mūsu secinājumiem, pie vainas nav sakņu slimība, bet gan ūdensžurka jeb zinātniski pareizi – ūdeņu strupaste. Izrādās, tā bojā ne tikai augļu kokus, bet darbojas arī mežā, kur meliorētajās platībās ir grāvju tīkli. Grauzējs nograuž kociņam pie apakšas mizu un pēc gadiem diviem trijiem tas nolūst. Kā jebkuram grauzējam, ūdensžurkai arī ir šī ciklveida savairošanās, un bērza audzēšanā parādās arī šādi riski.
Ko varētu stādīt tajā nosusinātajā kūdrā? Tas ir sarežģīts jautājums. Varētu priedi, bet sanāks padārgi. Šīs platības bieži tiek atstātas dabiskai atjaunošanai, bet tad tur ieviešas purva bērzs. Vai arī neieviešas nekas un viss aizaug ar niedrēm un lakstaugiem. Diemžēl Baltijas valstīs šo kūdras augšņu ir daudz, tāpēc arī Eiropa mūs nesaprot – kāpēc mēs rokam tos grāvjus? Taču mums to slapjo mežu ir ļoti daudz.
Viss zaļā miglā, bet dīdzība maza
Mums trūkst selekcionētu bērza sēklu. Somi izstrādājuši metodi, ko esam pārņēmuši arī mēs, – bērzu iestāda siltumnīcā un jau pēc pāris gadiem tiem ir spurdzes. Ja viss labi sanāk, tad no bērziem sēklas var ievākt jau trešajā ceturtajā gadā. Taču investīcijas, lai uzbūvētu šādu siltumnīcu, vajag lielas. No viena kilograma sēklu, vienkārši rēķinot, var izaudzēt vienu miljonu stādu. Mums Latvijā katru gadu vajadzētu piecus kilogramus bērza sēklu. Taču tas kilograms ir zelta cenā. Un ja vēl siltumnīca uzcelta, bērzi iestādīti, bet tie neražo?
Šobrīd sadarbībā ar kolēģiem no fizioloģijas grupas mēs pētām, kā veicināt to, lai bērzs veidotu šo spurdžu aizmetņus. Tur ir daudz svarīgu faktoru, arī gaisma, barošanās režīms. Līdzīgi kā citām koku sugām, kādā brīdī vajadzīgs stress, kas diktē – lai es savu sugu turpinātu, man jāsāk ražot sēklas. Kā to stresu panākt? Pamocīt, apgriežot vainagus, nedaudz apgredzenojot zarus vai ierobežot laistīšanu.
Šobrīd ir tā, ka jāvāc sēklas mežā. Atlasa labākās audzes, kur kvalitatīvāki bērzi, vasarā, kad sēklas tūlīt birs, zāģē kokus nost. Diemžēl šogad sēklu dīdzība ir ļoti slikta, kādi 20 procenti. Tam var būt daudz iemeslu. Svarīgi arī tas, kāds laiks pavasarī, kad bērzi apputeksnējas. Ja laiks, kad putekšņi lido ir lietains, spurdzes tika labi neapputeksnējas. Ir brīdis, kad bērza ziedputekšņu tik daudz, ka visas peļķes zaļas. Viss tādā zaļā miglā. Bērza sēklām dīdzība nekad nav augsta, bet kādi 40–50 procenti, tas būtu normāli. Pati sēkliņa ir brūna, ļoti maza.
Sajūtas, ka pētījums būtu noslēgts, man nav. Ir jautājumi, kurus atrisinājām, bet gadu no gada nāk klāt kaut kas pilnīgi jauns. Ik pa brīdim atkārtojas tas, ka bērzu stādi kokaudzētavās saslimst un aiziet bojā. Rudenī liekas, ka viss ir forši, bet pavasarī stādiem nokaltušas galotnes. Diemžēl joprojām neesam atklājuši recepti, kā ar to tikt galā.
Mums jāiemācās dārgi pārdot
Pozitīvais ir tas, ka nav jāuztraucas, ka bērzu nākotnē nevienam nevajadzēs. Tāda situācija nedraud, kaut arī nozarē laiks ir sarežģīts. Eiropā nozare stagnē, būvniecība stipri nobremzējusies un skuju koku kokmateriāliem cena krītas. Taču saplākšņa ražotāji nesūdzas. Cenas ir labas. Pieprasījums pēc tankkuģiem, ar kuriem pārvadā sašķidrināto gāzi, ir liels, un to tvertņu izolāciju taisa no bērza finiera.
Arī biorafinēšana ir bērza nākotne. Jo vairāk paši uz vietas iemācīsimies no bērza dabūt ārā, jo būsim spēcīgāki. Lielu pievienoto vērtību produktam, kuru mēs izaudzējam, dod kolēģi ķīmiķi.
Mums jāiemācās ražot produktus, kurus varam dārgi pārdot. Tas nav viegli, bieži nākas iet pilnīgi neiemītus ceļus, taču jāapgūst arī šis lauciņš. Tad mums pietiks naudas gan ko investēt, gan samaksāt algas, gan ieguldīt zinātnē un izglītībā.
Vai pa Jāņiem man mājās ir bērzi? Jā, kādu meiju atnesam, jo tajā laikā prasās vīstošo bērza lapu smaržas. Tā pierasts.
