Ināra Groce
Ziemassvētku tirdziņi allaž ir vieta, kur satiekas ne tikai košas gaismiņas un egļu smarža, bet arī Latvijas amatnieku meistarība. Te var aplūkot rotājumus un gardumus, kā arī seno amatu prasmes, kas pārmantotas no paaudzes paaudzē. Starp tām īpašu vietu ieņem skalu grozu pīšana. Senatnē skalu grozi bija sastopami teju katrā sētā un noderīgi ikdienas saimniecībā. Mūsdienās šie grozi biežāk kalpo kā mājokļa dekorācijas vai uzticami sabiedrotie meža pastaigās un sēņošanā. Skalu darināšana ir kļuvusi par retāku prasmi, vairāk amatnieku strādā ar klūgām, skalu plēšanu, un locīšanu pieprot vien retais. Ziemassvētku tirdziņiem gatavojas arī Andris Kačkāns, kurpnieks no Rēzeknes, kurš pēdējos gados aizrautīgi pievērsies skalu grozu pīšanas tradīcijas izpētei un saglabāšanai. Viņa stāsti un darbi atgādina, cik sirsnīgs un dzīvs joprojām var būt roku darbs, īpaši laikā, kad gaisā jūtams gadu mijas prieks.
Jūs esat plaši pazīstams kā dziesmu un deju svētku galvenais kurpnieks, jo dejotāji pastalas tradicionāli iegādājas Kristāla kurpītē. Kā sākās jūsu aizraušanās ar skaliem?
Pēdējo gadu laikā skalu grozi man negaidīti ir pavēruši plašas durvis. Esmu aizņemts ar dažādiem pasākumiem, mani regulāri aicina vadīt meistarklases, piedalīties amatnieku saietos, un interese par skalu pīšanu tikai aug. Nesen atgriezos no amatnieku pasākuma Igaunijā. Jāteic, ka igauņu amata pratēji ir noslēgta kopiena, ļoti sargā savu tirgu un svešiniekus tajā ne labprāt ielaiž. Tomēr, tā kā Igaunijā vairs nav neviena, kurš darinātu apavus, esmu sagaidīts ar cieņu, un tas, savukārt, pavēris ceļu sarunām arī par skalu pīšanas tradīcijām.
Aizrautība ar skaliem sākās pavisam praktiski – vēlējos tirdziņam atvest meistara darinātus skalu grozus. Mana uzņēmuma Kristāla kurpīte telpās Rēzeknē ik gadu organizējam Ziemassvētku tirdziņu, un Latgales amatnieki to ļoti novērtē. Pirms vairākiem gadiem devos uz Ludzu pie skalu pinēja Vladislava Mitčenko, taču, kad ierados, viņa vairs nebija starp dzīvajiem. Tas mudināja meklēt, kurš Latgalē vēl turpina darināt skalu grozus. Izrādījās, ka tuvākajā apkārtnē neviens. Sapratu, ka skalu darinājumi ir niša, kurā trūkst meistaru, un tā pamazām sāku apgūt šā amata smalkumus.
Dzīvē man bieži sanāk tā, ja vajadzīgs jauns darbs vai virziens, tas pats atnāk pretī. Arī skali mani atrada tieši tādā veidā.
Vai satiktie amata meistari ierādīja pirmos soļus šajās prasmēs?
Ceļš uz skalu pīšanas apgūšanu nebija viegls. Rēzeknes novadā darbojas Mundu ģimene – meistari, kuri visu mūžu darinājuši skalu grozus. Lai gan paši vairs aktīvi nedarbojas, viņi nevēlējās dalīties amata niansēs. Tradicionālie amatu noslēpumi bieži vien tiek sargāti tikpat stingri kā paša darbi, un arī šis nebija izņēmums. Tomēr citviet satiku cilvēkus, kas bija atvērtāki un gatavi sarunai. Tas deva pirmos virzienus, lai gan praktiskais pamats bija jāizprot pašam. No Mundām nopirku divus grozus, un tie kļuva par pirmajiem mācību materiāliem. Pazīstamie amatnieki mani iedrošināja: «Skaties, izdomāsi pats. Ja ir rokas un galva, viss izdosies.» Tā arī darīju. Sākumā ieguvu vienu ierīci skalu sagatavošanai, taču tā man nederēja. Devos pieredzes meklējumos uz Lietuvu un Igauniju, kur iepazinu dažādas tehnikas un rīkus. Paralēli pētīju pieejamos materiālus internetā. Tieši tad kļuva skaidrs, arī skaliem, tāpat kā apaviem, ir jābūt savam lekālam, paraugam.
Sagriezu papīra strēmeles un sāku trenēt locīšanas tehniku. Salocīju vienreiz, otrreiz, sapratu, kā strādā forma. Tad ķēros pie paša skala, tie mani sākumā negribēja klausīt, nelocījās un plaisāja. Pamazām noskaidroju būtiskāko, ka skalu var plēst ar nazi, iegriežot vienā galā un tālāk plēšot ar rokām vai arī ar īpaši veidotu plēšamo. Plēšot ar ierīci, skals no dēļa jāņem ieslīpi, tad tā loksne būs izturīgāka. Ja plēš nepareizi, skals neizbēgami lūzīs.
Tagad jau skalu raksturu pazīstu, zinu, kas jādara, lai tas labi locītos. Mājās pats esmu izgatavojis ēveli un ar to skalus ēvelēju līdz vajadzīgajam biezumam. Esmu sev izvirzījis arī nākamo uzdevumu – apgūt skalu plēšanu tieši tā, kā to darījuši vectēvi. Tā ir ne tikai prasme, bet arī cieņas apliecinājums tradīcijai, kas vēl joprojām ir dzīva, ja ir, kas to turpina.
Koks ir izmantojams pilnībā – no saknēm līdz pašai galotnei. Saimniecībā noderīgas ir arī skalas, no kurām izgatavo dažādus grozus, traukus un citus darinājumus. Starp citu, Latgalē skalu grozus dēvē par skalini, un šis vārds daudziem joprojām raisa siltas atmiņas par laikiem, kad katrā sētā atradās vismaz pāris šādu grozu.
Mūsdienās pītie grozi piedzīvo īstu renesansi – tie vairs nav tikai vecmodīgs saimniecības rīks, bet kļūst par skaistu, dabisku interjera akcentu un uzticamu palīgu mantu glabāšanā. Arī Andra ģimenē grozi atkal ieņem savu vietu: viņa dzīvesbiedre aizraujas ar pirtslietām un vāc dažādas zāļu tējas, un klūgu grozs tām ir ideāls trauks – elpojošs, viegls un dabīgs. Ja grozus pareizi kopj un neatstāj slapjumā, tie var kalpot gandrīz mūžīgi. Kuri koki ir vispiemērotākie skaliem?
Tradicionāli skalus plēš no priedes koka, īpaši vērtīga ir purvā augusi priede – tās koksne ir blīva, gredzeni cieši viens pie otra, un šāds materiāls ļauj iegūt izturīgas, labi lokāmas skalas. Arī bērzu var izmantot, jo tas ir elastīgs, taču priedi tomēr amatnieki joprojām vērtē augstāk. Svarīgi, lai koks nebūtu zarains, citādi no tā nevar iegūt garas, vienmērīgas skalas.
Materiālu vislabāk sagatavot vecā mēnesī un vēlā novembrī, kad koksne ir mierā. Ideāli izmantot svaigu koku, lai gan arī izžuvis materiāls der, tikai tas pirms darba kārtīgi jāizmērcē. Esmu pamēģinājis visu, arī tos kokus, kurus skalu groziem parasti neizmanto, piemēram, apses, liepas. No šiem diviem pārsteidzoši veiksmīgākā izrādījusies liepa, kura ir paklausīga, mīksta un pateicīga darbam. Jaunās idejas bieži vien atrod mani pašas, amatnieku tirdziņos cilvēki izstāsta jaunus risinājumus, atliek tikai pamēģināt.
Taču vislielākais šā gada izaicinājums ir melnalksnis. Tas ir ciets materiāls, un nezinu, vai varēšu ar to sarunāt. Melnalkšņa baļķis jau visu vasaru peld dīķī, šajā ziemā tad arī ķeršos klāt un skatīšos, kas sanāks. Mans uzdevums ir atrast to vienīgo, vispaklausīgāko koku, kas būtu piemērotākais skalu grozu darināšanai. Ja skalus plēš, tos var locīt uz abām pusēm. Tas ir svarīgs rādītājs. Savukārt, ja skalu ēvelē, tas piekāpjas tikai vienā virzienā.
Jūs piedalāties meistarklasēs. Vai sabiedrībā ir interese par vēsturiskajiem amatiem?
Interese ir lielāka, nekā sākotnēji šķita. Kopš sāku aktīvi strādāt ar skaliem, uzaicinājumi nāk nepārtraukti, tiekos ar cilvēkiem nometnēs 3 x 3, šovasar vadīju meistarklases Limbažu pusē. Mani pat aicināja uz Vāciju, kur piedalījos interesantā pasākumā ar saviem groziem. Šādu darbu ārzemēs novērtē ļoti, tas atšķiras, ir dzīvs un nes līdzi stāstu.
Ar apaviem ir citādi, jo tie prasa specifiskas prasmes un ilgu iemācīšanos. Savukārt grozu pīšanā iesaistīties var gandrīz ikviens. Tāpēc meistarklases ir pateicīgs formāts – varu nodot zināšanas, cilvēki paši izmēģina, sarunājas, salīdzina pieredzes. Tās ir ne tikai prasmes, bet arī kopā būšanas brīdis.
Arvien biežāk meistarklases rīko arī muzeji, un šādos braucienos līdzu ņemu mazdēlu, viņš pats sācis interesēties par skalu grozu darināšanu. Tas man ir īpaši svarīgi, jo tieši šādā veidā amati turpinās un pāriet nākamajās paaudzēs. Skalu grozos kā jebkurā roku darbā ir ielikts laiks, rūpība un cilvēka enerģija. Tieši tas padara šos darbus vērtīgus ne tikai kā praktisku priekšmetu, bet arī kā liecību par prasmi, kas vēl joprojām spēj aizraut.
Skalu grozu gatavošanas process
Skalu groza tapšana sākas ar materiāla sagatavošanu. Skalus pīšanai izmanto mitrus, taču ne pārāk slapjus, tiem jābūt elastīgiem, bet ne mīkstiem. Svarīgi ievērot skalu plēšanas virzienu, jo tas nosaka materiāla izturību un lokanību.
Pirmā darbība ir pamatnes, režģa, veidošana. No skaliem izkārto krustenisku pinumu, kas kalpo par groza konstrukcijas pamatu. Kad režģis sapīts, skaliem iezīmē vietas, kur tie tiks uzlocīti uz augšu, un sāk veidot groza sienas. Lai pīšanas laikā saglabātu formu, daudzi meistari izmanto knaģus, sākumā stūros, pēc tam arī citās vietās, kur pinums varētu atvērties.
Kad sienas izveidotas, veic nobeiguma apdari. Groza augšmalā visapkārt ielaiž vēl divus papildu skalus, lai nostiprinātu malu un ļautu skalu galus droši ielocīt. Dažkārt apdarei izmanto arī šauru un stingru skalu vai plānu līstīti, ko nostiprina ar mazām nagliņām. Meistari, kas strādā ar īpaši plāniem skaliem, dažreiz izmanto mūsdienīgus risinājumus, skavas un līsti papildus salīmē ar kokmateriālu līmi.
Vēsturiskā nozīme
Agrāk skalu grozi bija ikdienas saimniecības palīgi. Tos izmantoja siena un kartupeļu nešanai, labības uzglabāšanai un sijāšanai, kā arī zivju transportēšanai. Formas bija daudzveidīgas, daudzus interesantus paraugus šodien var redzēt muzejos. Tā kā grozi tika lietoti intensīvi, tie nolietojās salīdzinoši ātri. Ja skalu grozs kļūst netīrs, to iespējams viegli kopt, nomazgāt ar trauku mazgāšanas līdzekli un sūklīti, pēc tam izžāvēt siltumā vai saulainā vējā.
Skalu grozi mūsdienās
Daži no biežāk sastopamajiem skalu darinājumiem ir:
- Malkas grozi – ar platu, stabilu un plakanu apakšpusi, izturīgi un droši pārnešanai.
- Kartupeļu grozi – lieli, četrstūraina veida, nereti ar virvītes rokturi.
- Uzglabāšanas grozi un kastes – atgriežas gan lauku mājās, gan pilsētas dzīvokļos; der mantu, rotaļlietu, tekstila vai sadzīves priekšmetu glabāšanai.
- Veļas grozi – lai gan populārāki ir klūgu grozi, arī skalu pinums kantainā formā izskatās eleganti.
- Sīpolu un ķiploku groziņi – ar plakanu vienu malu, lai tos ērti piekārt virtuvē.
- Iepirkumu grozi – ovāli, ar stingru, plakanu apakšu, kas ļauj produktus izvietot ērti un bez saburzīšanās.
- Grozi mežam – dažādu izmēru grozi ogu un sēņu lasīšanai, īpaši iecienīti dabas mīļu vidū.
Skalu grozu darināšana, kas reiz bija pašsaprotama katrās mājās, mūsdienās kļuvusi par nišas amatu. Tikai daži amatnieki to pieprot, tāpēc šīs prasmes saglabāšana iegūst īpašu nozīmi. Aizrautīgie meistari, kuri turpina darbu, kļūst ne vien par tradīcijas nesējiem, bet arī par tiltu starp paaudzēm, kas reiz bija ikdiena, šodien jau uzskatāms par kultūras mantojumu. Tomēr interese sabiedrībā atkal mostas, jo autentisks roku darbs ir kļuvis interesants. Nodarbības skolās un vasaras nometnēs, meistarklases muzejos pulcē cilvēkus, kuri vēlas izprast materiālu, iemēģināt roku darbu vai vienkārši piedzīvot lēnāku, apzinātāku radīšanas procesu. Skalu grozs ir stāsts par laiku, pacietību un roku darbu.
Turklāt skalu darinājumi organiski iekļaujas mūsdienu dzīves stilā, kur tiek augstu vērtēts dabiskums, ilgmūžība un pārstrādājami materiāli. Grozi atkal atrod vietu mājokļos, dārzos un pat pilsētas vidē kā estētisks akcents vai kā simbols atgriešanās pie patiesām vērtībām. Tāpēc katrs meistars, kas turpina šo darbu, turpina arī tradīciju. Kamēr ir cilvēki, kas vēlas saprast un darīt, tikmēr amats dzīvos. Un katrs jauns grozs ir kā apliecinājums pie zemes sakņotām, bet laikam līdzi ejošām prasmēm.
