Jurģis Jansons, meža darbinieks, LVMI Silava
Atbilstoši vispārpieejamajai informācijai latviešu valoda ir dzimtā valoda apmēram 1,5 miljoniem cilvēku, galvenokārt Latvijā, kur tā ir vienīgā valsts valoda. Latviešu valoda pieder pie indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupas.
Latviešu valodā ir daži termini, kuru izcelsme ir visai diskutabla. Nereti sarunvalodā lietotajā leksikā vārdi veidoti aiz cilvēku paviršības, savu rīcību nespējot izskaidrot.
Zinātniskajā valodā dzīvu būtņu nosaukums parasti ietver gan sugas, gan ģints apzīmējumu – sistemātikā visbiežāk izmantotajā latīņu valodā tās ir obligātas nosaukuma komponentes. Vairumā gadījumu latviešu valodā, tāpat kā latīniski, nosaukums ietver gan sugas, gan ģints apzīmējumu. Ir izņēmumi, piemēram, mednis vai stirna, kur suga latviski tiek apzīmēta ar vienu vārdu, jo pie mums ir vienīgā. Sugu nosaukumu latviskā versija visbiežāk nav tiešs latīņu nosaukuma tulkojums, piemēram, mums ir parastā, nevis meža priede (latīn. Pinus sylvestris) vai Eiropas, nevis meža dižskābardis (latīn. Fagus sylvatica). Nereti latviskais nosaukums ir latīniskā nosaukuma tiešs tulkojums, piemēram, baltā cielava (latīn. Motacilla alba) vai melnais stārķis (latīn. Ciconia nigra). Bet ir likums – abās valodās sugas un ģints nosaukumi nekad nav rakstāmi kopā vienā vārdā.
Tomēr meža zinātnieki, saziņā izmantojot gan sugu zinātniskos, gan latviskos nosaukumus, nereti nonāk konflikta situācijās ar citu profesiju cilvēkiem, kuri cenšas zinātnieku tekstus koriģēt jeb rediģēt. Mūsu ieskatā, zinātnieku raksti zināmā mērā ir attāla rada mākslas darbiem – ne velti lietuviešu valodā zinātniekus dēvē par mokslininkiem. Nojaušam, kā, piemēram, dzejnieki vai komponisti reaģētu, ja viņu darbus koriģētu citi pēc sava pasaules uzskata. Viņi būtu visai neiecietīgi.
Īpašs stāsts meža pasaulē ir par meža cūkām (latīniski – Sus scrofa). Ilgus gadus latviešu valodā manāms nelāgs ieradums šīs sugas nosaukumu rakstīt nepareizi. Esam sastapuši mūsu publikācijas, kurās pirms drukāšanas meža cūkas pat apzināti pārlabotas par mežacūkām, tajā pašā laikā citu sugu gadījumā pret latviešu valodu izturoties cienīgāk – tur nav ne brūnaislācis, ne baltaiszaķis, nerunājot nemaz par daudzām ar mežiem, laukiem vai purviem saistītajām sugām – meža caunu, lauka cīruli, purva vaivariņu un citām. Arī lauksaimnieki cūku ģints zvērus dēvē visai korekti – pavisam reti varam izlasīt par mājascūkām. Ar ko tad tieši meža cūka izpelnījusies šādu antigramatisku cienību?
Viena no versijām sakņojas dziļos padomju gados, kad mūsu zemē kā spiesta lieta saziņā dominēja krievu valoda. Meža cūka krieviski tiek uzrunāta vienā vārdā – kaban. Iespējams, kādam latvietim, pakaļdarināšanas instinkta vadītam, gribējies tai dot vienu vārdu arī latviski. Varbūt tā radusies un vēlāk rakstos plašāk ieviesusies aplamā mežacūka?
Ko par meža cūkām saka mūsu valsts viedie tiesību akti? Medību likuma 19. panta pirmās daļas 1) punktā un 32. panta astotās daļas 1) līdz 3) punktā viss ir uzrakstīts pareizi un latviski – ir meža cūkas. Līdzīgi 3.2.3. punktā ir meža cauna, bet 3.2.12. punktā – meža zosis un meža pīles. Tomēr šā paša likuma pārejas noteikumos viss ir šķērsām – 12.–16. punktā, kā arī 20. punktā ir mežacūkas, lai gan citur šajos noteikumos lietota visumā pareiza latviešu valoda. Tā kā vienā likumā, kurš papildināts, ir šādas atšķirības, jāpiekrīt cilvēkiem, kuri apgalvo, ka dažādi likumdevēju sastāvi pēc pasaules izpratnes līmeņa var atšķirties.
Mēs nevēlamies mainīt latviešu valodas pamatus un apšaubīt salikteņus – vārdus, kas darināti, savienojot divu vai vairāku vārdu saknes, celmus vai arī divus vai vairākus vārdus. Tomēr attiecībā uz salikteņiem, kuri veidojušies saistībā ar mūsu zemes dabas pamata formāciju – meža ekosistēmu, absolūti pareizā salikteņu pieeja tomēr būs mežsargs, mežrags, mežzinātne, mežvītenis, mežirbe un daudzi pārējie. Bet tad varbūt mums vajadzētu mežcūku? Nevajag gan, jo tad lopkopjiem alternatīva būtu mājcūka, bet latīņiem – suscrofa.
Ko meža zinātnieki ir darījuši latviešu valodas labā? Mūsdienīgajās Latvijas medību informācijas sistēmās – Valsts meža dienesta uzturētajā meža reģistrā, kā arī lietotnē MEDNIS – bija sastopami abi varianti – gan pareizais, gan antigramatiskais meža cūkas nosaukums. Dominēja nepareizais. Centāmies sazināties Zemkopības ministrijas izveidotajā medību darba grupas formātā, un veiksmīgi – tagad vismaz MEDNĪ mednieku auditorijai ir pieejams latviskais meža cūkas nosaukums. Izmaiņas prasīja vien dažas dienas, un tās dara godu. Aicinām tām sekot arī rakstošo presi, valsts iestādes un citus meža cūku interesentus.
Vai meža cūka ir vienīgā latviešu valodas un meža terminoloģijas sāpe? Protams, nē. Ilgus gadus meža tiesību aktos dominēja no PSRS laikiem ievazātais termins meža augšanas apstākļu tips. Termins nāca no dziļas pagātnes, kad par mežu uzskatīja koku un krūmu kopumu, kurš tiešām noteiktos apstākļos aug, nevis ekosistēmu – pašregulējošu, kibernētisku sistēmu, piemēram, jūru, okeānu, stepi vai kaut vai ezeru, kas pati par sevi neaug, bet gan pastāv un dod dzīves vidi dažādiem tur dzīvojošiem organismiem, tai skaitā sēnēm, kokiem un lāčiem mežā, kuri piedzimst, aug, izaug, noveco un nomirst, kā jau tas dabā iekārtots no seniem laikiem.
Latvijas meža zinātnes klasiķis, meža tipoloģijas autors Kaspars Bušs 1981. gada grāmatā Meža ekoloģija un tipoloģija pat dalījās savā pesimismā: «Termins meža augšanas apstākļu tips savā laikā tika pārņemts (..) kopā ar neizdevušos formulējumu apvieno nogabalus ar vienādu meža augšanas efektu, lai panāktu kompromisu starp dažādiem meža tipoloģijas virzieniem. Kompromisa joprojām nav, bet neveiklais termins jau paspējis iesakņoties, un to mainīt acīmredzot ir par vēlu.» Taču nepagāja ne 15 gadu, kad cits klasiķis – meža zinātnieks Pēteris Zālītis – rosināja atgriezties pie latviešu meža tipoloģijas – meža ekosistēmu jeb, īsāk sakot, mežu klasifikācijas. Tomēr tikai mūsu gadsimta otrās desmitgades vidū, kopā ar Pēteri izveidojot grāmatu Latvijas meža tipoloģija un tās sākotne, izdevās reanimēt meža tipus, kurus meža nozarē lieto mūsdienās.
Tomēr gan meža cūkas, gan meža tipi lielā mērā nobāl pret vienu no latviskajām angļu termina green deal versijām, kas diemžēl tiek lietota visplašāk. Mūsdienās, kad ikvienam interneta lietotājam pieejamas bezmaksas tulkošanas lietotnes, ir apbrīnojami, kā no vārda deal (latviski – darījums, vienošanās) var tikt pie zaļā kursa? Ar kādu motivāciju bija jābūt apveltītiem cilvēkiem, kuri šo greizo jēdzienu ievazāja tādā mērā, ka netiekam (netiksim?) no tā vaļā gan rakstos, gan domāšanā? Vai tam pamatā bija kādas zaļā biznesa intereses vai attaisnojums latviešiem tik raksturīgajai vēlmei kalpot kaut kādām ārējām, augstākām norādēm?
Attēls. Raksta autors kopā ar 2025. gada septembra beigās Talsu paugurainē nomedīto meža cūku (latīniski – Sus scrofa) – mūsdienu kontrastu un brīnumu pilnajā pasaulē.
Paldies lietotnes MEDNIS veidotājiem par zinātniski pareizā meža cūkas nosaukuma ieviešanu!