Daudziem, izdzirdot Vjetnamas vārdu, pirmās asociācijas rodas saistībā ar karu, taču karš šajā valstī beidzās jau pirms vairākiem desmitiem gadu. Šobrīd valstī laipni tiek gaidīti viesi no visas pasaules un tā spēj sniegt nepārspējamas atpūtas iespējas. Vjetnama ir kļuvusi par populāru tūrisma galamērķi, piesaistot miljoniem apmeklētāju gadā, ar gleznainām pludmalēm, bagātīgu kultūras mantojumu un garšīgu virtuvi. Bez iepriekš minētajiem iemesliem varu piebilst, ka Vjetnama kā valsts tādam vienkāršam Latvijas iedzīvotājam kā man ir gana neiepazīta un nezināma, taču interesants ceļojuma galamērķis. Tā ir kļuvusi par vienu no Āzijas straujāk augošajām ekonomikām, piesaistot ārvalstu investīcijas un veidojot stabilu ekonomisko pamatu. Pieļauju, ka daudziem nav noslēpums, ka tieši šī valsts ir viens no vadošajiem apģērbu un tekstila ražotājiem pasaulē, kur tiek ražoti augstas kvalitātes dizaineru apģērbi, tostarp daži no pasaules pazīstamajiem zīmoliem, piemēram, Nike, Adidas, Levi`s, The North Face un ZARA. Protams, ka arī es šī ceļojuma laikā iegādājos šo ražotāju apģērbu par ļoti labu cenu. Piemēram, Nike sporta T-krekls ar gana labu kvalitāti bieži vien izmaksāja 10x lētāk nekā tad, ja to pirktu Latvijā.
Trokšņainā megapolise – Hošimina
Pat pēc ilgā (14h) un garā (aptuveni 11 tūkstoši kilometru) pārlidojuma Rīga–Stambula–Hošimina un lēni nogurdinošās vīzu noformēšanas brauciens no lidostas uz Hošiminas centru rada ārkārtīgi uzjautrinošu iespaidu. It kā pēkšņi esi iemests kaut kādā trokšņainā balagānā, kur, skanot spalgiem transportlīdzekļu skaņas signāliem, griezies varavīkšņainā neona gaismu karuselī. Tagad Hošimina (agrāk atpazīstama kā Saigona, un jaunais pilsētas nosaukums vietējiem īpaši nepatīk) ir liela astoņu miljonu megapole, kuras dzīves stilu un tradīcijas ietekmējuši franču iedzīvotāji. Šeit var ieraudzīt abu kultūru un tradīciju sajaukumu.
Ielu karalis – motocikls
Esmu bijusi Marrākešā un Dāresalāmā, bet kaut ko tādu, ko var redzēt Hošiminā, līdz tam nebiju redzējusi. Diemžēl to nevar aprakstīt un pat lāga nofotografēt, jo tas viss prātam neaptveramais ņudzeklis ir jātver kopainā, kustībā un ar skaņu. Hošiminā centrā slejas cits par citu augstāki debesskrāpji un top jauni. Ielas ir salīdzinoši šauras, un, ja mašīnu uz ielām varbūt nemaz nav tik daudz, tad gandrīz katram sevi cienošam pilsētas iedzīvotājam ir motocikls. Cilvēki kājām pa ietvēm pārvietojas maz, sabiedriskais transports nav pārāk iecienīts, un rezultātā miljoniem pilsētas iedzīvotāju ar saviem motocikliem pārvietojas pa ielām. Ceļu satiksmes noteikumus kā tādus neviens neievēro, taču, kā vienmēr šādās situācijās, valda nerakstīti likumi. Vjetnamā priekšroka vienmēr ir tam, kurš atrodas augstāk virs ceļa seguma un ar lielāku masu, taču, pateicoties milzīgajam motociklu skaitam, arī automašīnas un autobusi ir spiesti rēķināties ar mazākajiem satiksmes transportlīdzekļiem, tāpēc, veicot kādus manevrus, piemēram, kreiso pagriezienu, tie ir spiesti caururbt šķērsām braucošo plūsmu, lēni bakstoties pa 15 centimetriem uz priekšu.
Jāatzīst, ka lielākajos krustojumos ir izvietoti arī luksofori, kas rāda tikai divas krāsas – sarkanu un zaļu. Luksofori ir aprīkoti ar laika skaitītājiem, un to gaismas it kā tiek ievērotas, lai gan, manā skatījumā, satiksmes noteikumi tiek pārkāpti bez izņēmuma visās luksofora krāsu izmaiņas reizēs, jo satiksme sākas vismaz trīs sekundes, pirms iedegas zaļais signāls, un vienmēr ir kāds, kurš mēģina pārbraukt pāri jau sen pie sarkanās gaismas. Katrs veic manevrus, kā grib, un iebraukšana pretējā joslā ir vairāk nekā izplatīta. Kā ne visai patīkama lieta jāatzīmē dažu motociklistu vēlme sastrēgumus apbraukt pa ietvēm, un tās kalpo arī kā mocīšu stāvvietas.
Gastronomiskās izvirtības, iepazīstot vietējo kultūru
Nākamajā dienā pēc brokastīm izbraukšana uz čūsku audzētavu Dong Tam, kur sastapām dažādu izmēru un krāsu čūskas gan būros, gan brīvā dabā. Kopumā čūskas man nekad nav patikušas un arī laikam nepatiks, lai gan dažas izskatījās pat ļoti mīlīgas. Tā kā esam pie čūskām, tad šeit vērts pieminēt dažādos ēdienus no dzīvniekiem, kuri tiek piedāvāti ēdienkartēs. Man īpaši nepatīk eksperimentēt, ēdot dažādu dzīvnieku izcelsmes ēdienus, taču šoreiz Vjetnama mani pavilka. Viss mierīgi! Suņus neēdu! Lai gan vietējie apgalvoja, ka speciāli audzēto suņu gaļa ir ļoti garšīga. Lai piedod man dzīvnieku mīļi vai aizstāvji, bet, labāk iepazīstot šīs valsts kultūru, es pagaršoju salīdzinoši dažādu dzīvnieku gaļu – vardes, strausa, krokodila, bruņurupuča, kobras. Varu teikt, ka kopumā ēdieni garšoja kā parasta liellopa, meža vai vistas gaļa, ko ikdienā ēdam Latvijā. Viss slēpjas mākslā, kā to pagatavo. Protams, ikdienas ēdienkartē tika izmēģinātas dažādas jūras veltes, zupas un eksotiskie augļi. Lai gan nedaudz vīlos tajā, ka cerēju, ka varēsim daudz nobaudīt eksotiskos augļus, taču nekā. Tam ir loģisks izskaidrojums – mūsu ceļojuma laiks (janvāra beigas/februāra sākums) sakrita ar to, ka tur vēl bija ziemas perioda beigas.
Viens no skaistākajiem mūsdienās veidotajiem brīnumiem – Zelta tilts
Mūsu ceļojuma laikā uzturējāmies trijās dažādās pilsētās – Hošiminā, Danangā un kūrortu pilsētā Muinē. Nākamā pilsēta pēc Hošiminas, kur uzturējāmies, bija Dananga. Tā ir aktīva, strauji augoša pilsēta, kas atrodas Vjetnamas pašā sirdī Dienvidķīnas jūras krastā. Visspilgtāk no dzīvošanas šajā pilsētā prātā palicis, kā uz pilsētas centrālā tilta izvietotās pūķa konstrukcijas katru vakaru līdz Jaunajam gadam spļāva uguni un ūdeni. Jā, jā, jūs pareizi sapratāt, gaidot jauno gadu. Kā visiem zināms, daudzās Āzijas valstīs, arī Vjetnamā, jaunais gads iestājās 2024. gada 10. februārī, ko nosaka Mēness kalendārs.
Šajā laikā neizpalika Bana kalna (atrodas 1478 m virs jūras līmeņa) un slavenā Zelta tilta apskate. Šo objektu apmeklējums iezīmējās ar skaistiem ainaviskiem skatiem, lai gan tieši mūsu apmeklējuma dienā kalnos bija migla un lietus. Taču arī tas piešķīra savā veidā Āzijas kultūras šarmu pelēkos toņos. Sākumā ar gaisa vagonu braucām uz kalna virsotni, brauciena laikā varējām just straujas laika apstākļu izmaiņas. Uzbraucot augšā, pārsteigumi turpinājās. Mēģināju saprast, kā tas viss tika paveikts. Tur varēja ieraudzīt skaistus dārzus ar dažādu tematiku, kur apvienojas vietējās un pasaules kultūras iezīmes. Protams, neizpalika dažādu Budas statuju apmeklējumi. To tur bija daudz! Šajā vietā lielākās Budas statujas augstuma bija 27 metri. Pastaigājāmies pa slaveno Zelta tiltu, es gan vairāk teiktu, tas bija lēns pīļu gājiens, spraucoties cauri daudzu cilvēku bariņiem. Savā veidā šo var uzskatīt par vienu no mūsdienu pasaules brīnumiem, kas atstāts nākamajām paaudzēm. Pārsteigumi visu laiku turpinājās. Piemēram, pie kalna un pašā kalnā iebūvētas dažādas izklaides atrakcijas, ko pat sākumā nemaz nepamani. Fantastisks ieguldījums!
Sajūtu pasaules bagātināšana caur citu kultūru
Ceļojuma otrā puse bija paredzēta vairāk atpūtai, bet es pēc dabas neesmu pludmales cilvēks, man patīk būt kustībā, līdz ar to šis laiks netika pavadīts gluži pludmalē. Šobrīd visspilgtāk palikusi prātā ziedu pilsēta Dalata (atmiņā palika kā ļoti sakopta pilsēta, kur ziedi tiek loloti un aprūpēti katrā pilsētas vietā), apaļo laivu izbrauciens pa upi (pirmo reizi mēģināju saprast, kā ar apaļas konstrukcijas laivu var laivot, bet, izrādās, mierīgi, līdzīgi kā ar parasto laivu), brauciens pa smilšu kāpām zināmas adrenalīna devas uzņemšanai, zvejnieku pilsētas (apaļo laivu pulcēšanās vieta jūras krastā, fantastisks skats), rīta brauciens kalnos caur vietējiem ciematiņiem, saņemot kalna dvašu rīta stundās, izjāde ziloņa mugurā un visbeidzot pielūgsmes tempļi, apgūstot reliģiskās kultūras nozīmi vjetnamiešu ikdienā. Taču raksta vērts ir partizānu nometnes apmeklējums, kura šobrīd ir atvērta tūristiem. Arī mums bija iespēja ielīst kādā no pazemes ejām, lai sajustu un labāk saprastu, kā viņi dzīvojuši kara laikā. Vjetnamas iedzīvotāji ilgstoši (gandrīz 20 gadu) atradušies briesmīgos kara apstākļos, un mana sirds sažņaudzās, redzot tās kara šausmas, bet tajā pašā laikā, apmeklējot partizānu nometni, ar apbrīnu skatījos uz viņu cilvēku izdomu par to, kā tika veidotas lamatas, lai ķertu ienaidniekus, kā tika izveidota pazemes sistēma dzīvošanai, lai netraucēti pazemē spētu pagatavot pat ēdienu, reizē izgudrojot dažādus aizsardzības risinājumus, lai ienaidnieks nespētu atklāt iekļūšanas vietas un nogalināt. Viņu izdoma bija apbrīnojuma un slēpās dažādās smalkās detaļās, piemēram, pārvietoties tā, neatstātu pēdas vai tieši pretēji – lai maldinātu. Es priecājos par viņu dažādiem konstruktīvajiem risinājumiem, kas tika lietoti, lai kara apstākļos karotu un izdzīvotu. Iespējams šīs zināšanas, prasme izgudrot veicina arī šīs valsts straujo attīstību tehnoloģiju jomā.
Protams, pēc aktīvām ekskursijām tika veltīts laiks atpūtai, ko mēs guvām, piecas dienas dzīvojot populārā kūrorta pilsētā Muinē, kas atrodas aptuveni četru stundu brauciena attālumā no Hošiminas. Bija laiks, kad saule tika izbaudīta pilnībā, īpaši dienas vidusdaļā, kad ir dienas karstākā daļa un pastaigas, ekskursijas kļūtu par izdzīvošanas jautājumu. Priecājos, ka šobrīd Vjetnama ir brīva un veido savu skaisto nākotni! Šis ceļojums deva jaunas zināšanas un sajūtas gan prātam, gan sirdij!
Tā kā uz Āzijas pusi ceļoju pirmo reizi, izmantoju ceļojumu kompānijas uzņēmumu, lai gan lielākoties līdz šim savus ceļojumus vairāk organizēju pati vai braucot mazā kompānijā ar savu potenciālo programmu. Bieži vien, šādi ceļojot, tas ir bijis lētāk, elastīgāk un interesantāk, jo spilgtākas emocijas tika saņemtas, redzot, piedzīvojot, ko iepriekš pat nevarēji iedomāties. Bieži vien pati vieta spēj iedot savu burvību, vajag tikai ļauties un sajust ar katru ķermeņa šūnu. Viss iepriekš rakstītais deva vienu lielisku pozitīvu lādiņu turpināt ceļot un iepazīt citas šīs planētas fantastiskās vietas! Uz tikšanos ar kādu nākamo ceļojuma stāstu!
