Anita Jaunbelzere
Dr. sc. ing. Mudrīte Daugaviete Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā Silava strādā Meža atjaunošanas un ieaudzēšanas grupā. Atziņas par pētījumiem viņa ir apkopojusi divās monogrāfijās un vairāk nekā 180 zinātniskos un populārzinātniskos rakstos. Daugaviete ir apbalvota ar Atzinības krustu un balvu Zelta čiekurs, kuras saņēmusi par ieguldījumu mežsaimniecībā. Joprojām darbīga, sportiska, saziņā ar visu, kas notiek.
Kā aizgāju uz mežiem, tā tur arī paliku
Vecāki man bija skolotāji, tēvs – Kalnciema skolas direktors. Skola atradās pie meža. Es – kā no mājas laukā, tā mežā iekšā. Kad beidzu vidusskolu, citas domas kā uz LLU mežiem nemaz nebija. Tā arī aizgāju uz LLUMeža fakultātiun tā tur arī paliku.
Mana pirmā darbavieta bija Alsungas MRS. Biju tāds kā kvalitātes inženieris, kurš staigāja apkārt un mērīja, cik kurš ko ātri var padarīt. Atceros – to sauca par inženieri normētāju. Tur bija cehs, kurā gatavoja mēbeles, un man galdniekiem vajadzēja noteikt izstrādes normas. Braucu arī uz mežu, stāvēju ar hronometru rokās un arī mērīju, cik ātri var kociņus iestādīt. Neviens pat nedomāja, vai to vajag vai nevajag. Ja tāda no augšas bija prasība, tad tas bija jādara un viss. Tā toreiz bija.
Pēc kādiem nepilniem diviem gadiem atnācu atpakaļ uz Jelgavu un sāku strādāt Vissavienības meliorācijas polimēru institūtā. Toreiz drenāžas vairs nelika no māla caurulītēm, bet plastmasas. Sāku strādāt pie doktora disertācijas par drenāžas ierīkošanu mežos un augļu dārzos. Izstrādājām rekomendācijas stādu lietēšanas normām stādaudzētavās. Kad disertāciju aizstāvēju, pārcēlāmies uz Salaspili. Tā no 1985. gada strādāju mežzinātnes institūtā Silava, kuru toreiz sauca par Mežsaimniecības problēmu institūtu. Tā nu šeit būšu nostrādājusi četrdesmit gadu.
Savu dzīvesbiedru, arī meža zinātnieku, Māri Daugavieti satiku studiju gados. Draudzējāmies, kad pabeidzām studijas, tad arī apprecējāmies. Vai bija tā, ka savstarpēja pievilkšanās sākās jau ar pirmo acu skatienu? Nezinu. Laikam jau jā. Kopā braucām praksēs. Tās bija kolosālas. Kā man patika! Bijām kursā piecas meitenes. Aizveda mūs kaut kur uz Jēkabpils pusi. Sadalīja pa pāriem, un mūs, divas meitenes, mežzinis aizveda uz mežu, iedeva raukļus un lika izkopt kultūras. Tad viena iekārās bērziņā, otra ar raukli to norāva un tā uz maiņām mēs darbojāmies. Tagad kaut kas tāds nav iedomājams. Es prasu rudenī studentiem, kā gājis pa praksēm? Šie pārjautā – praksēm? Tad stāsta: mūs izvadā pa mežu, pa parauglaukumiem, pastāsta, kas un kā tur darīts, un viss kārtībā.
Retākās koku sugas studenti nepazīst, par krūmiem nemaz nerunājot. Pēc tam jau piešaujas, bet sākumā ir grūti.
Tas bija vērtīgs zināšanu ieguldījums
Tā kā man bija pieredze meliorācijā, braucu uz Kalsnavu, kur sāka audzēt stādus konteineros, cēla jaunas siltumnīcas un vajadzēja uzstādīt lietēšanas sistēmas. Izstrādājām atsevišķu koku sugu konteinerstādu lietēšanas normas.
Tad sākās liels un svarīgs projekts – lauksaimniecības zemju apmežošana. Tas bija 1991. gadā, un mūs brauca mācīt mežkopji no Zviedrijas. Kopā ar Valsts meža dienestu meklējām piemērotas vietas visā Latvijā. Biju lieciniece ne tikai tam, kā cilvēki jutās, stādot savu pirmo mežu, bet arī viņu priekam, kāds ir tad, kad atgūts dzimtas īpašums, kad esi saimnieks savā zemē. Cilvēki bija pārlaimīgi. Daudzi pat dzīvoja uz atgūtās zemes šķūnītī, jo no mājām vairs nekas nebija palicis pāri.
Kopīgi ar Silavas zinātniekiem un Latvijas valsts mežu (LVM) darbiniekiem izstrādājām apmežošanas projektu 14 īpašumiem, sākot no Priekules novada līdz pat Gulbenes novadam un Rēzeknes novadam. Projektā tika iekļautas dažādas koku sugas: priede, egle, lapegle, bērzs, apse, melnalksnis, ozols, osis, liepa, saldais ķirsis. Izmēģinājām arī dažādu stādījumu biezumu. Sākot no 1100 kokiem uz hektāru līdz pat 10 000 koku uz hektāru. Aizvedām stādmateriālu un sākām stādīt. Arī kopšanas varianti bija dažādi – gan ar herbicīdiem, gan kaplēšanu. Regulāri kopām stādījumus. Parasti sanāca tā, ka sešos no rīta izbraucām un vakarā ap vienpadsmitiem bijām atpakaļ Salaspilī. Kopšana parasti sākās ar to, ka apsekojām stādījumus: nereti konstatējām, ka zāle, usnes līdz pat zodam. Meklējām eglītes, tupot uz ceļiem. Tā arī rāpojot usnes noplūcām. Sākumā koki ieaugās ļoti lēni, tikai kādā piektā septītā gadā varēja secināt, ka ieauguši. Apmēram pēc desmit gadiem kārtējo reizi aizbraucu paskatīties, kas sanācis. Mežs bija izaudzis skaists. Izgāju tam cauri un pagriezos atpakaļ. Sajutu – mežs ir dzīvs! Man pat aizrāvās elpa jūtot, ka egles saka paldies. Dzīvā daba īstenībā ir apbrīnojama, jo gan koki, gan citi augi, gan putni un dzīvnieki jūt, ka esi darījis labu, un prot pateikt paldies. Braucot pie privāto mežu īpašniekiem, vēl vienā vietā Ērgļu pusē redzēju, ka egļu stādījums viss mirdz. Tur meža īpašnieks bija mežzinis, viņš bija gan stādījis, gan retinājis, ļoti mīlējis un kopis savu mežu.
Pētījuma datus apkopojām monogrāfijā Plantāciju mežu augšanas gaita, produktivitāte un ietekme uz vidi.
Nu jau daudzās vietās īpašnieki šo deviņdesmitajos gados stādīto mežu ir retinājuši. Daudz kur jau saimnieko dēli, meži ir izkopti un turpina augt. Taču visi gaida mūs, teic, ka mēs esot bijuši labi skolotāji. Daudzi ir sajūsmā, nopirkuši vēl neizmantotu lauksaimniecības zemi un sastādījuši egles. Mums arī tas bija kolosāls savu zināšanu ieguldījums.
Bērzs plus ķirsis, liepa plus ozols
Atsaucoties uz privāto mežu īpašnieku lūgumu, sākām pētīt problēmas ar Ziemassvētku eglīšu audzēšanu: parasto egli, dažādu sugu baltegles. Sakontaktējāmies ar Dānijas Ainavu zinātniski pētniecisko institūtu. Izbraukājām Dānijas, Zviedrijas, Polijas un Vācijas Ziemassvētku kociņu plantācijas. Ieguvām vērtīgu pieredzi, palīdzējām ar padomu mūsu audzētājiem un uzrakstījām brošūru par Ziemassvētku kociņu audzēšanu.
Vienlaikus bija projekts arī par egļu stādījumu augšanas gaitu, produktivitāti un sanitāro stāvokli meža zemēs un bijušajās lauksaimniecības zemēs, kura ietvaros apbraukājām egles stādījumus visā Latvijā. Jāsaka paldies vietējiem mežkopjiem, kuri godprātīgi bija šos stādījumus kopuši, pareizi apsaimniekojuši, kā arī veikuši krājas kopšanas cirtes.
Lielāks pētījums bija par baltalkšņiem. Arī šajā gadījumā nācās izbraukāt visus Latvijas reģionus, jo baltalksnis ir visbiežāk sastopamā koku suga tieši neapsaimniekoto lauksaimniecības zemju platībās. Piesaistījām taksatorus, kas mums parādīja, kur ir lielākās baltalkšņu audzes Latvijā. Daudzi meža īpašnieki uzskata, ka baltalksnis ir vērtīga koku suga, jo ātri aug un ir lielisks izejmateriāls ātrai kurināmās malkas ieguvei. Uzņēmēji pierādījuši, ka no baltalkšņa koksnes, to atbilstoši apstrādājot, iespējams iegūt arī lielisku materiālu apdares dēlīšu izgatavošanai.
Pētījumi parādīja, ka baltalksnis ir izcils biomasas ražotājs. Secinājām, ka granulas no baltalkšņa ir siltumietilpīgākas nekā no kārkla, kura miza ir daudz blīvāka un biezāka.
Jau apmežošanas projekta izpildes laikā konstatējām, ka viena no perspektīvām koku sugām agromežsaimniecības platībās varētu būt saldais ķirsis, kurš jau 11. gadsimtā tika ievests gan Latvijā, gan citās Eiropas ziemeļdaļas valstīs. Latvijā vācu muižkungi to stādīja pie muižām un pilīm. Saldais ķirsis savairojās mūsu mežos, un veidojās izcilas saldā ķirša audzes. Mēs izvērtējām saldā ķirša klonus Latvijā. Koksnes ķīmijas institūta zinātnieki izvērtēja arī koksni un secināja, ka saldā ķirša koksnes stiprība ir pa vidu starp bērza un ozola stiprību. Aizbraucām pieredzes ekskursijās uz Dāniju, Franciju, Vāciju un Čehoslovākiju. Tur ķirsis ir populārs ātraudzīgs cietais lapu koks, kur pirmo krāju iegūst jau trīsdesmit gados un no koksnes gatavo drāzto finieri, no kura taisa skaistas mēbeles. Tā pamazām sākās saldā ķirša plantāciju stādīšana privātajos īpašumos. LVM Kalsnavas kokaudzētava sāka audzēt Zviedrija klona saldā ķirša stādmateriālu, kas šobrīd Latvijā ir ļoti populārs.
Veicām pētījumus arī par dažādu koku sugu augšanas gaitu mistrotos stādījumos: egle plus bērzs, priede plus sarkanais ozols un ozols, Eiropas lapegle plus liepa un ozols, parastā egle plus osis, melnalksnis plus osis, bērzs plus ķirsis, liepa plus ozols. Liels palīgs mums bija meža īpašnieks Viesturs Dreimanis, kurš bija izveidojis mistrotus stādījumus un arī iestādījis bērza un saldā ķirša birzis. Viņš ātri atklāja, ka bērzu ar ķirsi kopā stādīt nedrīkst, jo ķirsis atpaliek, bērzs to pāraug un noēno.
Mums ķirša izmēģinājumu stādījumi ir gan pie Priekules, gan pie Gulbenes, kā arī daudzos stādījumos Zemgalē. Latvijas centrālajos rajonos viss ir labi, bet Vidzemē problēmas ar pavasara salnām. Dāņi mums atsūtīja savu salizturīgāko šķirni, to iestādījām pie Šķēdes un Kalsnavas. Redzēsim, kādi būs rezultāti.
Klimats mainās, un mēs pētām arī to, kā pie mums iedzīvojas dižskābardis. Mūsu jaunie zinātnieki apņēmušies rast atbildes uz šo jautājumu.
Šādi – stādot, mērot un pētījot – kopā ar kolēģiem esmu izstaigājusi visu Latviju, sākot no Valkas līdz Daugavpilij, tad gar Lietuvas robežu līdz Nīcai un tad gar jūras malu līdz pat Salacgrīvai.
Ar plostu un smailītēm
Jau no studiju laikiem ar savu draugu un vēlāk dzīvesbiedru Māri Daugavieti darbojāmies tautas deju ansambļos. Izbraukājām ar koncertiem visu Baltiju, bijām arī bijušajā Padomju Savienībā.
Studiju laikā sākām braukt ar plostiem, bet vēlāk ar smailītēm. Izbraukājām visas lielākās Latvijas upes, upītes un ezerus.
Māris bija nepārtrauktā rosībā. Viņš bija arī idejas autors un dalībnieks zaļās enerģijas dzēriena – Ho–fi, ko tautā sauc par zaļajām asinīm, tapšanā. Viņš iesaistīja šajā darbā ķīmiķus, kas prata to ideju izvilkt. Tika nodibināts uzņēmums, kas darbojas vēl joprojām. Arī es šobrīd lietoju šo spēka dzērienu un jūtos labi. Māris aizgāja, kad viņam bija 77 gadi. Viņš bija gan enerģijas pilns, gan arī nervozs. Pārdzīvoja to, ka bizness buksēja, arī par projektiem, jo konkurence bija liela.
Ar mūsu kursabiedriem satiekamies vēl joprojām katru gadu, arī šogad plānots tikties Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī.
Daži mani vienaudži teic, ka mežos viss jau izpētīts un vairs neko jaunu mēs nevarot pateikt. Taču klimats mainās. Ko pētīt būs vienmēr.
Gribu atkal piedzīvot dziesmu svētkus
Man ir iespēja salīdzināt to, kā meža zinātnieki jutās agrāk un kā tagad. Varu teikt, ka padomju laikos meža zinātnieki jutās labi, tajos juku un pārmaiņu laikos – ne īpaši. Tad mūsu meža atjaunošanas daļas puiši Ziemassvētkos brauca uz tirgu un pārdeva eglītes, kuras paši bijām audzējuši. Naudu sadalījām uz galviņām. Kaut arī zinātņu doktori, gājām arī uz bērzu izcirtumiem un sējām slotas. Citādi naudas nebija nemaz. Piepūtām vaigus un gājām privātajiem meža īpašniekiem veikt kopšanas cirtes. Motorzāģis mums bija. Tā arī izdzīvojām.
Kā ir tagad? Ir mainījies iekšējais komforts. Manā skatījumā, jaunie ir agresīvāki nekā bijām mēs. Tagad jau ir arī tā, ka vadītājs nekāds darbaudzinātājs jaunajam nav. Jācīnās pašam. Cīnies, dabū naudu un tad ņemies, lai par to naudu kaut ko arī izdarītu.
Taču tagad mums ir saite ar ārzemju zinātniekiem, ar visu pasauli. Jebkurā brīdī vari sakontaktēties ar kolēģiem citās valstīs, vari piedalīties kolektīvos pētījumos. Progress arī tajā, ka tagad var iepirkt tādus mērinstrumentus, kādi nepieciešami. Kādreiz par ko tādu pat sapņot nevarēja. Žēl, ka par valsts naudu zinātnei mēs neko dižu nevaram izdarīt. Taču, ja tiekam pie Eiropas projektiem, tad visi ceļi vaļā. Protams, jābūt zinošam.
Ko es vēl gribētu? Gribu dzīvot optimistiskā sajūtā. Gribu vēlreiz piedzīvot tik skaistus dziesmu svētkus, kādi bija Latvijas simtgadei par godu. Gribu, lai jaunie cilvēki nelīdzinātos maziem robotiņiem, bet būtu jūtīgi un labestīgi.
Es gribu vēlreiz apbraukāt visas vietas, kur kopā ar kolēģiem esam iestādījuši mežu.
Esmu ļoti laimīga, ka joprojām varu piedalīties projektos, redzēt, kā attīstās iepriekšējos gados stādītās plantācijas, un nebeigt vien brīnīties, cik daudzveidīga ir mūsu zaļā rota.