Dzīve ap mums un cilvēki nebeidz pārsteigt. Ieslēdzu televizoru, skatos TV24 raidījumu Preses klubs. Viena no tā dalībniecēm ir SIA Rīgas meži valdes priekšsēdētāja Anita Skudra.
Neticu savām ausīm, ko dzirdu. Noprotu, ka runa ir par koku ciršanas apjomu un vecumu. Rīgas meži to pārtraukšot, jo esot taču jādomā, ko atstāsim aiz sevis. Šobrīd notiekošais meža nozarē esot legāls izlaupīšanas mēģinājums. Vai mēs pirmajā vietā liekam baļķus un naudu vai citas vērtības, kas ir apkārtējā daba? Vēl esot jāņem vērā, ka šādi sīkbaļķīši ir jaunaudzes. Meža apsaimniekotāji tā apzogot valsti, un tas ir izdevīgi vienīgi kokrūpniekiem.
Uū! Kokrūpnieki! Meža īpašnieki! Vai jums nešķiet, ka šādiem meliem un stulbumam ir jādod pretspars? Kundze, kura visu intervijas laiku putrojas neprofesionālos terminos, jēdzienos, kura neatšķir jaunaudzes no nobrieduša meža, kura nespēj izprast atšķirību starp mežizstrādi un izciršanu, to, kas ir meža apsaimniekošana. Kura publiski apgalvo, ka mūsu zinātnieku pētījumu rezultāti ir nepareizi zīmētas līknes un Pasaules dabas fondam ir citas, pareizās. Ko viņa ar šādiem uzskatiem dara pie kokrūpniekiem? Rīgas meži taču ir Latvijas Kokrūpniecības federācijas vienas asociācijas biedri. Būtībā jau šādus murgus, ko mums pauž Skudra, klausāmies kopš viņas pirmās darba dienas Rīgas mežos. Taču šoreiz viņa patiešām sapinusies meistarībā, apvainojot un ar dubļiem aplejot meža nozares cilvēkus, kuriem mežs un ar to saistītās nodarbes ir sirdslieta un dzīvesveids. Cilvēkus, kuri pilda ne tikai savus maciņus, bet vēl vairāk – mūsu patukšo valsts budžetu, lai būtu līdzekļi ierēdņiem, skolotājiem, ārstiem, visiem, kas tiek finansēti no valsts budžeta. Viena no spēcīgākajām eksporta nozarēm Latvijā. Tā varētu runāt dārzu un parku pārvaldniece, bet ne pašvaldības kapitālsabiedrības vadītāja, kuras pienākums ir domāt gan par rīdzinieku labsajūtu, gan pašvaldības budžetu. Tā vien izskatās, ka drīz šis uzņēmums Rīgas domei prasīs līdzekļus tā uzturēšanai.
Meža nozares ļaudis varētu par šīm runām īpaši neuztraukties, jo lielākajai daļai Latvijas cilvēku ir izpratne, ka meži netiek izstrādāti vairāk par to, kā atļauj zinātnieku un profesionālu speciālistu atzinumi un valsts vadības pieņemtie likumi. Arī runājot par dabas aizsardzību, tieši meža apsaimniekotāji ir tie, kuriem jāsaka paldies par mūsu dabas augu un dzīvnieku daudzveidību mežos. Viņi prot nošķirt, kā Blaumanis rakstījis Indrānos, tos kokus, kas pilda maku, no tiem, kas silda sirdi.
Par šiem cilvēkiem jau 25 gadus stāstām katrā žurnāla Baltijas Koks numurā. Jūlijā lasīsim par Andri Balodi, kurš ilgus gadus strādā AS Latvijas valsts meži un par savu darbu saņēmis balvu Zelta čiekurs.
AS Latvijas Finieris valdes loceklis Mārtiņš Lācis vēsta par Eiropas Komisijas iestāšanos pret sankcionētu koksnes produktu ieplūšanu no Ķīnas.
Mežzinātņu maģistra darbu vērtēšanas (eksaminācijas) komisijas priekšsēdētājs Jurģis Jansons dalās pārdomās par 2025. gada mežzinātņu jauno maģistru pienesumu nozarei.
Bet AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis saņem Ukrainas prezidenta apbalvojumu Zelta sirds. Kopš kara sākuma AS Latvijas Finieris atbalstam Ukrainai atvēlējusi vairāk nekā 11 miljonus eiro.
Biķis, saņemot apbalvojumu, saka:
«Tā ir pateicība meža nozarei un Latvijas tautai, kas turpina domās un darbos būt ar ukraiņiem.» Taisnība! Taču nebūtu šādu labu darbu un atzinības, ja to nepaveiktu konkrēti cilvēki. Biķis dara pats un ar savu rīcību mudina citus.
Lūk, tādi ir meža nozares cilvēki – darbīgi, sirdsgudri, līdzjūtīgi un gatavi atbalstīt citus grūtā brīdī!
Ir vasara un ik pa laikam uzspīd arī saule. Ejam dabā un smeļam spēku turpmākajam laikam un darbiem!
Dzidra Smiltēna