Kristaps Klauss, LKF viceprezidents ( no sarunas raidījumā TV24)
Meža nozare Latvijā ir stabila. Mums nav lielu eksistenciālu problēmu, ja runā par ekonomiku. Mums problēmas galvenokārt slēpjas politiskajos jautājumos.
Ja paziņo, ka Latvijas mežsaimniecība jāpārvērš par Slīteres dabas rezervātu, tad tajā brīdī šī nozare pārstāj eksistēt. Šobrīd tādā veidā mūsu oponenti, vides aizsardzības organizācijas, interpretē Briseles normas. Viņiem ir savi mērķi, un tie nav saistīti ar stipru Latvijas ekonomiku. Viņu mērķis ir saglabāt izcili labu vidi zvēriem, putniem un augiem.
Mūsu mērķi ir ļoti atšķirīgi, jo meža nozare, vienlaikus rūpējoties par dabu, izvirza mērķi radīt labvēlīgu dzīves vidi arī cilvēkiem. Tas nozīmē Latvijā radīt spēcīgu ekonomiku, kas cilvēkiem garantē pārticību un labklājību. Ar tukšu vēderu priecāties par ziedošu pļavu ir grūti. Šīm lietām jābūt līdzsvarā.
Loģiski, dabas aizsardzības organizācijas savu mērķu sasniegšanai izmanto jebkuru iespēju, šobrīd arī zaļā kursa uzstādījumus. Būsim atklāti – Centrāleiropa, Dienvideiropa savā attīstībā ir pieļāvušas daudzas kļūdas vietējā dabas aizsardzībā. Piemēram, viņi ir iznīcinājuši visus purvus. Tagad attapušies, ka purvus vajag saudzēt, un to attiecina uz visu Eiropas Savienības teritoriju, kaut arī mums viss ir labākajā kārtībā. Tas nozīmē aizliegt arī mums attīstīt kūdras ieguves saimniecību un visu pārējo, kas saistīts ar to. Te pastāv tas lielais risks, ja neņem vērā katras valsts īpatnības un reālo situāciju dabā, jo mūsu vietējie dabas sargi veikli izmanto šo vispārināto pieeju, lai veidotu aizliegumus.
Mūsu politiskais strīds ir arī par jautājumu, cik daudz saimniecisko mežu plāno izņemt no aprites. Runa ir par ciršanas vecumu sasniegušiem saimnieciskajiem mežiem. Mēs taču nevaram iegūt koksni no jaunaudzēm, bet gan tieši no šādiem mežiem.
Mēs varam mūžīgi diskutēt par to, kas izraisa klimata pārmaiņas, taču nevaram noliegt, ka tās patiešām notiek. Tas veicina arī pārmaiņas dabā. Piemēram, šobrīd varam pamanīt, ka, kļūstot siltākam klimatam, dabā savairojas dažādi kukaiņi. Un to daudzums tikai pieaugs. Arī vētras kļūst aizvien biežākas un postošākas. Tas nozīmē, ka uz mežsaimniecību jāparaugās no cita skatpunkta. Taču mūsu birokrātiskā likumdošana ir uzbūvēta tā, it kā šeit nekad nebūs ne postošu vētru, ne citu dabas katastrofu. Mūsu mežsaimnieki nevar pieņemt ātrus, patstāvīgus lēmumus un savu ilgi audzēto produktu laikus pasargāt. Tā ir mūsu valsts problēma, ka nespējam laikus pielāgoties dabas apstākļu izmaiņām un dot lielāku patstāvību lēmumu pieņemšanā meža īpašniekam.
Spilgts piemērs ir Gaujas nacionālais parks. Atceros, pirms kāda laika viens politiķis emocionāli centās visus pārliecināt: ja nerīkosimies, tad saistībā ar mizgraužu kukaiņu vairošanos piedzīvosim egļu kapsētu Gaujas nacionālajā parkā. Toreiz pretējo uzskatu paudēji klaigāja, ka ļaunie mežinieki visu pārspīlē.
Tagad tas ir piepildījies. Mēs patiešām Gaujas nacionālajā parkā redzam kukaiņu nograuztu stalto egļu kapsētu. Tagad atlicis tikai jautājums, vai mēs šo materiālu, kas ir gājis bojā, drīkstam no meža izvest. Izrādās, nedrīkstam. Dabas aizsardzības organizācijas saka: mums nav svarīgi, cik koku ir gājis bojā. Slīterē arī koki krīt un turpat paliek sapūšanai. Taču nedrīkst aizmirst, ka Gaujas nacionālais parks ir arī tūrisma objekts. Šie nokaltušie koki reāli apdraud cilvēkus, kas dodas dabas takās un parku apmeklē. Tās egles un to galotnes lūzīs un gāzīsies lejā.
Vēl, ļoti būtiski ir saprast, ka Gaujas nacionālais parks ir epidēmijas centrs. Tur neapkaroti kukaiņi savairojas un izplatās plašā apkārtnē. Bojā aiziet veselas egļu audzes, nesot zaudējumus gan mežu īpašniekiem, gan arī valsts ekonomikai. Bet, kā mēs zinām, valsts budžetā mums naudas ļoti trūkst. Ja zīmējam karti, var redzēt, ka reģions ap šo aizsargāto teritoriju ir ļoti cietis. Tā jau ir liela problēma.
Mums jābūt ļoti uzmanīgiem, jo šī pārlieku lielā aizsargātība un mīts, ka kocenieki un mežinieki to vien redz, kā nocirst un pārdot Latvijas mežus, ka viņus interesē tikai kubikmetri, var valstij atņemt milzīgas vērtības.
Mēs labprāt atsaucamies un nākam palīgā, sniedzam savus atzinumus un skatījumus dažādo ar nozari saistīto normatīvo aktu izstrādē, un mūsu ieteikumi balstās zinātnē. Mēs ļoti ieklausāmies Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava atzinumos, arī tad, kad zinātne iesaka kaut ko pilnīgi pretēju nekā šodienas tiesību akti paredz. Tad arī skaļi par to iestājamies, stāstām valdībai un sabiedrībai. Jautājums tikai, vai mēs tiekam sadzirdēti. Vai saprasti, ka meža nozare Latvijā balsta mūsu tautsaimniecību un bez tās par pārtikušu Latviju mēs nekad nevarēsim kļūt.