Jaunais 2026. gads atnācis ar baltu mieru un klusumu. Pārklājot zemi un kokus ar siltu sniega segu. Tik ļoti gaidītu un lūgtu. Kā pateicība par pacietību un apņēmību izturēt visus dzīves grūtumus, kurus mums tik pārbagāti bija sarūpējis aizvadītais laiks.
Mēģinu paraudzīties atpakaļ un atcerēties notikumus savā un arī Latvijas dzīvē. Te nu jāteic, ka vispirms šajā sakarā prātā nāk pasaka par vilku un jēru. Kad vilks draudēja jēru apēst, tas lika vilkam nostāties kalna apakšā, bet pats uzkāpa kalnā, lai ar ieskrējienu it kā labāk nonāktu vilka vēderā. Vilks noticēja un apdullis no spēriena īsti nevarēja saprast, vai tas jērs ir nonācis viņa vēderā vai ne. Tā man ar to veco gadu. Tas paskrējis tik ātri, ka nevar saprast – bija vai nebija. Diena pēc dienas, darbs pēc darba, mēnesis pēc mēneša. Notikumu bezgala daudz, un par tiem tapuši arī vēstījumi mūsu žurnālā Baltijas Koks. Varu atšķirt izdevuma lappuses un atcerēties. Tā ir drukātā vārda priekšrocība, jo tas saglabājas vēsturei.
Daudz rakstījām par bērnu izglītošanu. Par interesanto asociācijas Latvijas koks ierosmi – Lietkoku čemodānu. Latvijā jau vairākus gadus pēc kārtas pasliktinās skolēnu rezultāti matemātikā un dabaszinātnēs. Tas rada pārdomas par nepieciešamību pēc jaunas pieejas STEM izglītībā. Šajā programmā asociācijas cilvēki apbraukājuši vai visu Latviju, runājot gan ar skolēniem, gan skolotājiem. Ceram, ka ieguldītais darbs nesīs augļus. Kaut gan man bažas par mūsu izglītības sistēmu paliek. Neviens neiestāstīs, ka, bērniem mācoties lielā barā, būs iespējas iegūt labāku izglītību nekā tad, ja viņi mācītos mazākās klasēs. Pirmās brīvvalsts laikā prezidents Kārlis Ulmanis lika dibināt mazās lauku skolas katrā pagastā. Lai ikvienam bērnam izglītība būtu aizsniedzama. Mēs daudzas pat labas skolas slēdzam ciet un likvidējam. Zināšanas, kā pierāda rezultāti, neuzlabojas. Kā mēs ar šādu nepārdomātu politiku tiksim pie labi izglītotas nācijas?
Pērn žurnālā Baltijas Koks aizsākām labu sadarbību ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu Silava. Gandrīz katrā izdevumā raksti par jautājumiem un zinātnes jomām, kurās balstās mūsu mežu apsaimniekošana. Interesanta un vērtīga izziņa mūsu lasītājiem un meža politikas veidotājiem.
Protams, visvairāk esam stāstījuši par krietnajiem meža nozares cilvēkiem. Par tiem, kas katru dienu iet mežos, tos stāda, kopj un apsaimnieko. Arī par Latvijas Meža īpašnieku biedrības konkursa Sakoptākais mežs ikgadējiem laureātiem. Viņi vislabāk zina, kas mežam ir vajadzīgs un kā to apsaimniekot. Taču pie mums diemžēl viņos vismazāk ieklausās, pieņemot dažādus meža likumus. Šeit vietā būtu pieminēt meža zinātnieka Jurģa Jansona atziņu: Latvijas problēma ir tā, ka mežu apsaimniekošanu nosaka nevis speciālisti, bet gan tiesību akti.
Jāteic, tieši šajā sakarā pērn meža nozare piedzīvoja atsevišķu likumu radītāju nepieredzētus uzbrukumus un pārmetumus. Nerēķināšanās ar meža speciālistu viedokli, neuzticēšanās meža īpašniekiem turpinājās. Cerams, šogad situācija mainīsies. Cerība vienmēr paliek.
Sākam jaunu gadu ar žurnāla Baltijas Koks janvāra numura izdošanu un apņemšanos arī turpmāk vēstīt par visu, kas nozarē notiek un piepilda tās ikdienu.
Meža nozares cilvēku spēks allaž bijis spējā turēties kopā, redzēt lietas kopsakarībās un attīstības perspektīvā, darot Latviju stiprāku un bagātāku!
Lai izdodas 2026. gadā!
Dzidra Smiltēna