Nekad neesmu tik ļoti gaidījusi Ziemassvētkus kā šogad. Cerot, ka ar tiem atgriezīsies arī tumsā nogrimusī gaisma. Šis aizvadītais laiks bijis neparasti nomācošs un biedējošs.
Ne tikai karš Ukrainā un dažādie notikumi pasaulē, bet arī cilvēku savstarpējais ienaids tepat Latvijā ir vairojis šo tumsas noskaņu. Visspilgtāk tas parādījās Doma laukumā sapulcētajā mītiņā. Šī izvēlētā forma, iestudētā dzīvnieciskā kliegšana, pūļa uzkurināšana naidam, tautu šķeļošā retorika savējos un svešos, kas meitu rīdīja pret māti, dēlu pret tēvu, draugu pret draugu… Bija grūti saprast un atbildēt uz jautājumu: kāpēc? Par ko un pret ko tur sapulcētie iestājas? Neviens saprātīgs cilvēks taču nav par vardarbību, arī tie, kas nobalsoja pret Stambulas konvenciju. Taču rīcības un darbības veidi var atšķirties. Mani uzskati var atšķirties no tavējiem, bet tāpēc mēs taču neienīdīsim viens otru.
Un tā nepieredzētā vēršanās pret meža nozari? Organizēts, labi režisēts un kāda apmaksāts pasākumu kopums, lai sašķeltu un sanaidotu vienu no stabilākajām un vislabāk sakārtotajām ekonomikas jomām Latvijā. Melnu pleķu meklēšana uz balta mundiera. Kāpēc? Gandrīz trīsdesmit gadu esot meža nozarē, tas piedzīvots pirmo reizi, kad nepatiesi apmelotāji un naida neslavas cēlāji izrādās no pašu vidus. Iepriecina, ka kopumā meža nozare spēj nostāvēt ar taisnu muguru un neļauties šim naidam, skaudībai un kolēģu apliešanai ar mēsliem. Labi, ka arī valdība šoreiz izprot šīs nozares nozīmi mūsu valsts asinsritē un iestājas par vietējiem uzņēmumiem, neļaujot tiem izputēt.
Visu gadu, varbūt pat par spīti šīm tumsas raisītām sajūtām, žurnāls Baltijas Koks ir centies daudzpusīgi stāstīt par to, kas nozari virza uz attīstību un izaugsmi. Noteikti esat pamanījuši, ka visas 64 lappuses vienmēr bijušas aizpildītas. Tas nozīmē, ka labo darbu nav trūcis un ir bijis, par ko vēstīt.
Šā gada pēdējā izdevumā viedokļa rakstā AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētāja Ulda Biķa pārdomas par brīvību un drošību, kur viņš saka:
«Drošība nav tikai rīcība briesmu brīdī. Drošība ir ikdienas attieksme, vērtību skaidrība, pašcieņa un vēlme mācīties.»
Žurnāliste Anita Jaunbelzere stāsta par meža īpašniekiem Laimu un Ivaru Lindēm, kuriem Tukuma novada Zentenes pagastā pieder zemnieku saimniecība. Tur kādreiz bijušas slīkšņas un grīšļi, tagad ir mežs, kur zied pat naktsvijoles. Viņi nudien ir pelnījuši meža nozares balvu Zelta Čiekurs.
Ilze Ozola aicina mūs doties pārgājienā pa purviem. Viņa ir atklājusi šo dabas skaistumu un aicina doties to ieraudzīt arī citus interesentus.
Mēs, tāpat kā zeme, uz kuras dzīvojam, esam tik daudzveidīgi un atšķirīgi. Taču mūsu visu galvenais uzdevums ir meklēt un atrast nevis to, kas mūs šķir, bet gan vieno. Prātā palikusi arhibīskapa Rinalda Granta līdzīga doma no 18. novembra dievkalpojuma Latvijas valsts svētkos Doma baznīcā:
«Esmu pārliecinājies par kādu patiesību – lielas ciešanas un liela mīlestība ir tās, kas veido cilvēku par dziļu, jutīgu un stipru. Līdzīgi ir ar tautu, kas daudz cietusi, daudz mīlējusi un apzinās, ka ir Dieva mīlēta. Pat ja šķeļoša retorika krāso pasauli melnbaltu, mums tādēļ nav jākļūst sekliem cilvēkiem. Mūsos ir Dieva radītas dzīles, kur lietas ieraugām citādi – krāsu niansēs. Tur mūsos ir spēja just un domāt dziļāk, ne tikai par savu labumu, spēja pazīt svarīgāko un par to pastāvēt.»
Lai mums visiem miers dvēselē un mājās! Lai skaisti Ziemassvētki!
Dzidra Smiltēna