Braucu no Saulkrastiem pa Sējas ceļu un redzu: ik pa gabalam ceļa malās pastaigājas stārķi. Pa vienam, bariņos, kāds pat cēli soļo pa ceļa vidu. Domās saku: «Nu pavācies taču nost, citādi nobrauks tavus sarkanos stilbus.» Bet šis nekā – neliekas ne zinis. Tikai pēc laba laika saprotu – viņi tak iznākuši pie mums ar ziņu, ka pienācis rudens un gājputni dodas prom uz siltām zemēm. Tur, kur nākamajos mēnešos būs labāka dzīve.
Mēs gan paliekam tepat, jo mums tā labākā dzīve jāveido pašiem savā zemē, pēc vasaras brīvlaika sarosoties un sasparojoties jauniem darbiem un pienākumiem. Skaistākais rudens vēstnesis mums ir 1. septembris, kad bērni, saposušies un ar ziediem rokās, dodas uz skolu. Man arī prieks – kādreiz uz Rīgas Franču liceju pavadīju dēlu, tagad uz šo pašu skolu – jau mazdēlu un mazmazdēlu. Lai aug lieli un gudri! Redzot, cik grūti mums iet ar valsts vadīšanu, liekam cerības uz jauno paaudzi.
Valdībā kā ik rudeni sācies budžeta apspriešanas trakums. Finanšu ministrs, runājot televīzijā, neko labu nesola un kāpjas atpakaļ no visiem solījumiem. Pavasarī gari un apņēmīgi sprieda par taupības pasākumu ieviešanu, samazinot birokrātiju, izvērtējot visus valsts izdevumus, taču vasara paskrējusi, un nekas no teiktā nav izdarīts. Uzņēmēji nikni un pamatoti kritizē, jo viņi vislabāk zina, kā jārīkojas, ja budžetā veidojas caurums. Bet mūsu valsts vadītājiem jau cits risinājums padomā – kārtējo reizi aizņemsimies. Vai dzīve uz parāda ir tas, kas mūs var glābt un ir labs piemērs jaunajai paaudzei, kuri visam seko līdzi un mācās?
AS Latvijas valsts meži ir cits uzskats. Tāpēc viņi dažādas pratības māca gan bērniem, gan skolotājiem. Par godu divdesmit gadu sadarbībai ar skolām viņi kopā ar Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas un Latvijas vides izglītības ekspertiem aicināja pedagogus uz pirmo starptautisko skolotāju forumu DABĀ, lai rosinātu domāt, kā stiprināt bērnu fizisko un garīgo veselību, radot piederību savai zemei.
Artis Rubuļnīks dzīvo Latgalē un ir koka izstrādājumu meistars. Viņa dzīvesstāsts ir savijies vienā veselumā ar cilvēkiem, mājām, dabu un darbu ar koku. Mācījies Rēzeknes Mākslas koledžā, pēc tam Latvijas Mākslas akadēmijā, taču atgriezies dzimtajā pusē un jau divdesmit gadu darina skaistas lietas no koka.
Žurnālā Baltijas Koks jau vairākkārt esam rakstījuši un mudinājuši arī būvniecībā izmantot koka konstrukcijas. Īpaši ēkās, kur lielāko dienas daļu pavada bērni: bērnudārzos un skolās. Diemžēl Latvijā šīs pamudinājums reti sasniedzis dzirdīgas ausis. Toties Igaunijā valdība, domājot par valsts attīstību un ilgtspēju nākotnē, pieņēmusi lēmumu jaunās ģimnāzijas būvēt no koka konstrukcijām. Šoreiz stāstījums par jaunuzcelto Pelgulinas ģimnāzijas ēku.
Latvijas Meža īpašnieku biedrība kā katru vasaru braukusi pa laukiem un skatījusies, kā tiek apsaimniekoti meži, lai pēc redzētā izvērtētu rezultātus un labākos meža īpašniekus virzītu konkursam Sakoptākais mežs. Tas šogad norit jau devīto reizi, un finālā iekļuvuši deviņi mežu saimnieki. Kurš kļūs par šā gada uzvarētāju, uzzināsim meža nozares gada balvas Zelta čiekurs pasniegšanas ceremonijā decembrī.
Bet Latvijas kokrūpnieki, iezīmējot Latvijas Kokrūpniecības federācijas 25 gadu jubileju, bija nolēmuši svinēt zaļumballi, uzkāpjot kalnā. Tiesa, apzinoties, ka līdz tiem augstākajiem kalniem un virsotnēm vēl tāls ceļš ejams, izvēlējušies nedaudz lēzenāku – Zābakkalnu tepat Murjāņos.
Zaļumballe izvērtās par īpašu notikumu ne vien muzikāli un emocionāli, bet arī simboliski. AS Latvijas Finieris jaunā stādaudzētava Zābaki, kur aug tūkstošiem jaunu kociņu, kļuva par vietu, kas spilgti simbolizē nozares nepārtrauktību. To, ka nozares spēks ir ne tikai pieredzē, bet arī nākamajās paaudzēs.
Rakstot šīs rindiņas, nejauši izdzirdēju pa radio dziesmiņu: «Stārķis pēdējā nedēļā ozolā klabina – lidošu prom!» Nodomāju: «Lai lido.» Mēs paliekam. Visos gadalaikos.
Dzidra Smiltēna