Anita Jaunbelzere, Juris Pudelis
Konkursā Sakoptākais mežs Diāna un Edgars Leikusi Augšdaugavas novada Prodes pagasta Vīndedžos prezentēja 30 hektāru dažāda vecuma meža, kuru pamatā veido lapu koki. Tā pirkumā pirms desmit gadiem ieguldīta pirmā brīvā ģimenes budžeta nauda. Īpašuma apsaimniekošanā redzama ļoti profesionāla pieeja, jo Edgaram Leikusam bez mežsaimnieka diploma ir arī dziļa meža izpratnes izjūta. Par ilgtspējīgu saimniekošanu Diāna un Edgars Leikusi saņēma meža nozares gada balvas Zelta čiekurs diplomu.
Tur, kur bija kartupeļi, tagad ir bērzi
Edgars Leikuss: Īpašumu Vīndedži iegādājāmies atrašanās vietas dēļ, jo turpat blakus, nepilnu divu kilometru attālumā, atrodas manu vecāku māja, tādēļ vieta pazīstama.
Atceros, ka kopā ar tēvu sāku iet medībās jau sešu gadu vecumā un vietā, kas šobrīd ir manā īpašumā, notika medījumu pirmapstrāde. Tur, kur šobrīd aug plantāciju mežaudzes, savulaik tēvam bija siena pļavas un kartupeļu lauks. Vecāki joprojām dzīvo turpat un ir lietas kursā par visu, kas apkārtnē notiek.
Ar ekskavatoru grāvi rakt neprotu, tādēļ algoju uzņēmēju, kurš to izdara. Arī mežizstrādi pats neveicu. Taču jaunaudzes, sākot no otrās reizes, es intensīvi kopju pats, jo svarīgi ir atstāt tās koku sugas, kas patiešām augs līdz krājas kopšanai un atjaunošanas cirtei. Pirmā jaunaudzes kopšana ir vairāk tāda vispārēja. Platības dabiski atjaunojas pārsvarā ar apsi. Es jau laikus rēķinājos, ka būs lieli pārnadžu bojājumi, jo blakus ir lielais Baltmuižas purvs un kopš bērnības atceros, ka tajā vienmēr bija daudz aļņu. Paredzot, ka galvenā mērķa suga būs bērzs, pirmajā jaunaudžu kopšanā prasu kopējam izretināt apses, lai nākotnes bērziem netrūktu gaismas. Otro jaunaudžu kopšanu veicu pats. Cenšos saudzēt bērzus un izzāģēt nograuztās apses.
Vīndedži nav vienīgais mūsu ģimenes meža īpašums. Kopjamu jaunaudžu ir daudz. Izmantojam Eiropas atbalstu, bez tā sanāktu stipri dārgi, jo jaunaudžu kopšana Latvijā, arī mūsu pusē, maksā 250–300 eiro par hektāru.
Nu jāmaksā dārgāk
Pirms diviem gadiem, kad brieda pārmaiņas un zināju, ka ciršanas apliecinājums būs stipri dārgāks, nolēmu sagatavot vairākas cirsmas un izņēmu ciršanas apliecinājumus. Nevēlējos tās visas uzreiz nocirst, bet gribēju saglabāt sev tādu iespēju. Rīkojos kā saimnieks, kurš raugās uz priekšu. Šovasar saņēmu Valsts meža dienesta vēstules, ka tajās platībās, kur ciršana nav uzsākta, ciršanas apliecinājumi anulēti. Meža dienests solīja katru gadījumu izskatīt individuāli, bet šķiet, ka šī individuālā pieeja izpaudās vienīgi vēstuļu nosūtīšanā īpašniekiem. Anulējot likumīgi izsniegtus ciršanas apliecinājumus, meža īpašnieku sodīja par to, ka koki netika nozāģēti uzreiz, jo saņemtais apliecinājums koku ciršanai galvenajā cirtē pēc caurmēra ļāva kokus zāģēt arī kopšanas vai izlases cirtē (tāds arī bija mērķis manā gadījumā). Tagad man no jauna jākārto dokumenti un jāsaņem jauns ciršanas apliecinājums, taču apliecinājuma saņemšana kļuvusi ievērojami dārgāka.
Jāprot kociņus aizsargāt
Jauno kociņu aizsardzība pret pārnadžu izraisītiem bojājumiem patiešām ir nopietna problēma. Tie bojā ne tikai skujkokus. Valsts mežos esmu redzējis, ka aļņi nolauzuši arī jauno bērzu galotnes. Vienā no maniem īpašumiem pirms četriem gadiem iestādītie bērzi vēl nav sasnieguši viena metra augstumu, jo vienmēr uzrodas kāds zaķis, pele vai stirna, kas tos apgrauž. Arī aļņi bieži noēd mazajiem bērziņiem jaunās lapiņas kopā ar galotnīti. Pret to varam cīnīties ar repelentiem. Esmu neveiksmīgi eksperimentējis ar Plantskydd, bērza stādus izmērcējot vannā. Cerēju, ka, šādi apstrādājot, katrs zariņš būs aizsargāts, bet bija silts rudens, daudz saules un varbūt tādēļ stādiņi neieauga. Kociņi praktiski izžuva. Sakne joprojām dzīva un dzen atvases, bet stumbriņš ir pagalam. Esmu izmantojis arī aitas vilnu, aptinot to ap katru kociņu. Ja to paveic rūpīgi, rezultāts ir labs. Ar Trico esmu apstrādājis gan bērzus, gan apses. Ir izdevies panākt, ka pat alnis apsi neiztiek. Aizsardzības līdzekli ieleju plastmasas pudelē un ar parastu auduma cimdu uzklāju līdzekli gan stumbriņam, gan galotnītei. Tas jādara uzmanīgi, lai neaplauztu pumpurus. Ja izmanto smidzinātāju, vajag daudz un sanāk dārgāk.
Cenšos uz mežu līdzi ņemt meitu Liliānu, kurai ir desmit gadu, un dēlu Rinaldu, kuram septiņi. Abiem bērniem mežs patīk, patīk tur ņemties, taču bērniem daudz citu nodarbību, tāpēc uz mežu aizbraukt sanāk reti. Esmu priecīgs, ja vismaz pāris reižu mums izdodas padarboties mežā visiem kopā. Rinaldam, tāpat kā man bērnībā, ļoti interesē medības. Viņš katru gadu brauc līdzi uz pīļu medību sezonas atklāšanu. Pavasarī un rudenī cenšos kopā ar dēlu pastrādāt stādījumu papildināšanā. Viņš tad redz, ka nekas tāpat vien pats no sevis nerodas.
Datu pieejamība gan palīdz, gan traucē
Man ļoti patīk iespēja iesniegt dažādus dokumentus attālināti un arī meža reģistra datu pieejamība telefonā. Tas saimniekošanu mežā atvieglo. Lai identificētu nogabala robežas, vairs nevajag ņemt līdzi GPS ierīci. Taču visam ir arī sava ēnas puse. Pēdējos gados saradušies uzņēmumi, kas meža īpašniekus praktiski bombardē ar zvaniem, piedāvājot visādu veidu pakalpojumus. Tā, labi nepadomājot, var piekrist neizdevīgiem darījumiem.
Vīndedžu mežā man sevišķi patīk aplūkot vietu, kur bērnībā ravēju kartupeļus. Tagad tur bērzu audze, kurā veikta kopšana un atzarošana. Priecājos, kā tie aug! Esmu tas cilvēks, kurš kartupeļu tīrumā ieaudzējis mežu.
Ir arī viens egļu nogabals, kas robežojas ar valsts mežiem, kur jau trīs reizes veikta sanitārā izlases cirte, izņemot mizgraužu bojātos kokus. Savas mežaudzes regulāri apsekoju un aizdomīgajiem kokiem pieslienu kādu kritalu, tādā veidā tos iezīmējot, lai vēlāk varētu redzēt izmaiņas. Manā mežā izteiktas koku nokalšanas nav. Mizgraužu nav daudz, un ar tiem egle tiek galā pati.
Man svarīgi ir sajust gandarījumu par kārtīgi paveiktu darbu un priecāties par rezultātu. Varu priecāties par iepriekš likvidētu bebru uzpludinājumu, izraktu grāvi vai izkoptu platību. Cenšos šīs vietas rādīt arī bērniem. Dzīves skrējiens šobrīd ir ļoti straujš. Ja gribas sakārtot meža īpašumus, tad medībām laika nepietiek. Sestdienās, kad notiek medības, es dodos uz mežu strādāt. Tā kā mans ikdienas darbs pamatā norit birojā, izkustēšanās mežā nāk tikai par labu.
Ja tomēr izdodas izbrīvēt laiku, dodos medībās vai arī makšķerēt. Nevaru gan palepoties ar izcilām medību trofejām vai noķertām zivīm. Droši vien tās mani vēl gaida. Reiz medībās man gadījās ar vienu šāvienu nomedīt divas caunas. Tas gan notika manā jaunībā, kad pēc papīriem vēl nemaz nedrīkstēju medīt.
Aizvien vairāk aizsargājamo mežu
Kopumā meži Latvijā kļūst aizvien jaunāki un pamatā tāpēc, ka vairāk ir aizsargājamo teritoriju, taču pieprasījums pēc koksnes nemazinās un arī nākotnē nemazināsies. Intensīvāka mežu apsaimniekošana ir neizbēgama. Palielinot aizsargājamās platības, saimnieciskā slodze uz atlikušajām audzēm pieaug. Bieži dzirdu no kolēģiem, ka atkal jāmaina plāni, jo iepriekš ciršanai ieplānotajās platībās noteikti jauni saimnieciskās darbības ierobežojumi. Valsts mežos saimniekošanas režīma izmaiņas notiek strauji. Meža nozares devums ekonomikā jāvērtē kopumā. Tas nozīmīgā apjomā dod darbavietas arī laukos, rada pievienoto vērtību un ievērojami papildina eksporta bilanci. Valsts meži garantē noslēgto līgumu izpildi visā garajā ķēdē no cirsmas līdz patērētājam. Tas savukārt nodrošina algas un samaksātus nodokļus.
Mani uztrauc ideja, ka varētu iekasēt zemes nodokli arī no jaunaudzēm. Jāņem vērā, ka saimniekošana mežā prasa nopietnu finanšu un darba ieguldījumu. To, cik tie lieli, zina tikai paši īpašnieki. Sabiedrība un likumdevēji to pat nenojauš.
Nākotnē nozīmīgs atspaids meža īpašniekiem varētu būt iespēja saņemt kompensāciju par apmežoto platību slāpekļa piesaisti. Patlaban tā ir tikai vilinoša ideja, kuru īstenojot vajadzētu izstrādāt atbilstošu normatīvo aktu bāzi.
