Visdažādākie pasaules notikumi beidzot sašūpojuši arī mūsu mazo zemīti. Gada pirmajā mēnesī tik daudz notikumu, ka var gluži vai apjukt.
Saeimā gari sprieda par ārlietām, brīžiem gan likās, ka neviens nav pamanījis, ka ASV nomainījies prezidents, kuram ir krietni savādāks skats uz daudziem jautājumiem nekā iepriekšējam. Dažs labs jau meta plati uz otru pusi, bet krietni daudzi tomēr nav sapratuši, ka kārtība pasaulē mainās un mēs to nevaram neņemt vērā. Prieks, ka beidzot pēc lielas valdības teijātera izspēlēšanās ievēlam Latvijas bankas prezidentu. Sajūta gan tāda pasāja, jo tik daudz krietnu cilvēku izvazāts aiz deguna un diez vai citi nākošajā reizē gribēs savu vārdu minēt kāda amata kandidātos. Tie jau vēl tikai esot ziediņi- dažs labs komentē. Odziņas jau tikai vēl ienākšoties, jo sācies šurumburums ap lielajiem projektiem. Lidsabiedrība izrādās mums bezvērtīga, to var tirgot par sviestmaizi, bet, kas notiek lielajos dzelzceļa darbos, pats velns var kaklu nolauzt un neko neuzzināt. Tas ir tas kopējais fons, kur visracionālākā un konkrētākā izskatās tomēr meža nozare. Varbūt tāpēc, ka tur joprojām amatos celti cilvēki, kas savus darbus var veikt profesionāli un par rezultātu atskaitās tikpat zinošiem un pieredzējušiem.
Visrosīgākie šajā gada sākumā bijuši AS “ Latvijas Finieris” cilvēki. Viņi paguvuši gan dažādas vienošanās par atbalstu izglītībai noslēgt, gan arī ielikt pamatakmeni kādai jaunai būvei. Lai attīstītu sintētisko sveķu ražošanu, kuru pamatā ir dabīgais koksnes komponents lignīns, koncerns uzsācis jaunas rūpnīcas būvniecību Rīgā, Bolderājā. Ēka taps no koka konstrukcijām un tās pamatos tika iemūrēta kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. Prieks, ka šim vēstījumam tika pievienots arī mūsu žurnāla “Baltijas Koks” janvāra numurs.
AS “ Latvijas valsts meži “ Valmiermuižā ver durvis jaunam Rietumvidzemes reģiona klientu centram, kura būvē arī plaši izmantota koksne kā ilgtspējīgs un atjaunojams materiāls.
Taču Antra Viļuma mums pastāsta kā koka konstrukcijas izmanto būvniecībā citās valstīs. Šoreiz par lielveikala un dzīvojamo ēku būvniecību kādā no Vācijas mazpilsētām.
Žurnāla februāra numurā atskatāmies un stāstām arī par cilvēkiem, kas pērnā gada nogalē saņēma balvas “Zelta čiekurs” laureātu godināšanas ceremonijā. Rita Benta saņēma balvu “Par mūža ieguldījumu”. Pelnīti, jo viņas darba mūžs pilnībā saistīts ar meža nozari. Karjeru sākusi kā mežziņa vietniece un reāli iepazinusi visu meža apsaimniekošanas ciklu, sākot ar sēklu iegūšanu, kociņu stādīšanu un kopšanu, dabas aizsardzību, meža ugunsdzēsību un likumu ievērošanu. Viņa daudzus gadus strādājusi Valsts meža dienestā un Zemkopības ministrijas Meža departamentā. Tagad lasa lekcijas Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Meža un vides zinību fakultātes studentiem.
Janvāra vidū neiztrūkstoši devāmies uz nu jau tradicionālo Lielo Jaungada balli, kas pulcēja mūs Mālpils muižā. Šī bija divdesmitā reize, kad nākam kopā gada sākumā , lai satiktos, parunātos, klausītos apsveikumus un koncertu un dancotu līdz pirmajiem gaiļiem. Jautrā, brīvā un sirsnīgā atmosfērā savu tuvāko sadarbības partneru un kolēģu vidū. Tas ir viens no veidiem, kā saglabāt nozares vienotību un savējo pleca sajūtu. Šoreiz ar dziesmām mūs priecēja dziedātāja Ira Dūduma un, kad koncerta izskaņā, viņa kopā ar pasākuma vadītāju Uldi Timmu dziedāja “… tie ir vārdi no manas tautas un dziesma ir arī no tās. Un es zinu, neviens manā vietā to nedziedās…”, zāle, skaļi aplaudējot, cēlās kājās un ar lielu iekšēju spēku dziesmai pievienojās. Jo patiesi, mums pašiem savas dziesmas ir jāizdzied un sava zeme jātur nosargāta un brīva.
Dzidra Smiltēna