Šogad marta sākumā mūžībā aizgājis izcilais latviešu mežzinātnieks, habilitētais mežzinātņu doktors Pēteris Zālītis.
Viņš dzimis 1937. gada 13. jūnijā Zosēnu pagasta Purvmaļos lauksaimnieku Pētera un Marijas Zālīšu ģimenē. Bērnību un skolas gadus viņš pavadījis Piebalgas pusē, mācījies Jaunpiebalgas vidusskolā. 1960. gadā Zālītis pabeidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultāti kā inženieris mežkopis.
Zālītis strādājis Latvijas Valsts meliorācijas projektēšanas institūtā par inženieri (1960–1961), Zinātnes un ražošanas apvienībā Silava par zinātnisko līdzstrādnieku (1962–1982) un Mežkopības un meža hidromeliorācijas laboratorijas vadītāju (1982–1991). Kopš 1991. gada viņš strādāja Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā (LVMI) Silava par vadošo pētnieku. 1993. gadā Zālītis ievēlēts par profesoru LVMI Silava.
1967. gadā Jelgavā Zālītis aizstāvēja lauksaimniecības zinātņu kandidāta disertāciju Nosusinātu priedes un egles audžu pieauguma dinamika niedrāja meža tipā, 1982. gadā Ļeņingradā (mūsdienās – Sanktpēterburga) viņš aizstāvēja disertāciju Racionālas meža nosusināšanas zinātniskie pamati (uz Latvijas PSR piemēra), par ko piešķirts lauksamniecības zinātņu doktora grāds, kas 1992. gadā Latvijas Republikā nostrificēts par habilitētā mežzinātņu doktora grādu.
Galvenā Zālīša pētījumu tēma bija mežaudzes ražība un ūdens bilance mežā kā vienotā funkcionējošā sistēmā. Viņš ieguvis daudzas neapstrīdamas atziņas, analizējot ilglaicīgo stacionāro novērojumu datus. Vērtīgs izziņas materiāls ir uzkrāto datu bāze, ko veido kokaudzes, dzīvās zemsedzes, meža augsnes un hidroloģisko norišu sistemātiskie mērījumi kopš 1963. gada, kas joprojām turpinās. Unikāli, pasaulē atzīti ir atklājumi par Latvijas mežu pārpurvošanos saistībā ar Latvijas hidroloģisko situāciju, noraidot pārpurvošanās procesu kā nokrišņu pārsvaru pār iztvaikošanu. Izmantojot meža hidrotehnisko meliorāciju kā liela apjoma aktīvu eksperimentu dabā, izstrādāti modeļi meža ūdenssaimniecības raksturošanai. Zālītis uzskatīja, ka meža hidromeliorācija ir efektīvākais paņēmiens, lai paaugstinātu pārmitro mežu ražību, un to iespējams veikt bez zaudējumiem Latvijas ūdenssaimniecībai.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Zālīša zinātniskā darbība bija saistīta ar mežkopības teoriju un praksi. Zālītis devis nozīmīgu ieguldījumu mūsdienu Latvijas mežkopības prakses veidošanā, pamatojot un popularizējot intensīvu jaunaudžu kopšanu. Viņš ir izcilā latviešu mežzinātnieka Kaspara Buša ilggadējs darba kolēģis un skolnieks, viņa pētījumu turpinātājs, ideju pārmantotājs un pilnveidotājs jaunā kvalitātē – laika posmu no 20. gadsimta otrās puses līdz 21. gadsimtam var uzskatīt par Kaspara Buša un Pētera Zālīša teorētisko un lietišķo atziņu prevalēšanas periodu un jaunas paradigmas (Buša–Zālīša skolas) dominanci Latvijas mežkopībā.
Zālītis bija izcils jauno zinātnieku skolotājs, viņa vadībā promocijas darbus izstrādājuši un aizstāvējuši daudzi mūsdienu vadošie meža zinātnieki.
Viņš bija Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) korespondētājloceklis (1993), Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas īstenais loceklis (1992), bijis tās Mežzinātņu nodaļas vadītājs (1992–2008). Saņēmis LZA Eižena Ostvalda balvu (2006), Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas Izglītībai, zinātnei un kultūrai balvu (2006), LZA Kaspara Buša balvu meža ekoloģijā un mežkopībā (2019). Apbalvots ar Latvijas Republikas Atzinības krustu (2007), saņēmis meža nozares atzinību Zelta čiekurs par mūža ieguldījumu (2011).
Latvijas Valsts mežzinātnes institūts Silava izsaka līdzjūtību Zālīša tuviniekiem, kolēģiem un visiem citiem, kuriem bija lemts pazīt un būt kopā ar šo izcilo cilvēku.