Anita Jaunbelzere
Laimai un Ivaram Lindēm Tukuma novada Zentenes pagastā pieder zemnieku saimniecība Jaunlagzdiņi. Kur kādreiz bijušas slīkšņas un grīšļi, tagad ir mežs, kurā zied naktsvijoles un dziesmu svētki visu vasaru. Pie mājām arī aveņu lauks, kur ogu lasīšanā piedalās āpši.
Konkursa Sakoptākais mežs žūrija vienbalsīgi nominēja Laimu un Ivaru lielā Zelta čiekura saņemšanai.
Lauksaimniecība un pēdējie jāņtārpiņi
Ivars: – Gribējās tuvāk dabai, savu saimniecību, tādēļ jau astoņdesmitajos nopirkām lauku māju. Deviņdesmitajos par sertifikātiem iegādājāmies zemi un mežu. Senāk te bijusi ļoti spēcīga saimniecība, daudz zemes, bet kolhozu laikos daļa no tās aizaugusi, tāpēc tas mežiņš diezkāds nebija.
Sākot saimniekot, mums pašiem bija šāda tāda tehnika. Turējām govis un cūkas, un vistiņas. Rāvāmies melnās miesās. Bija mazs T-25 traktoriņš ar pļaujmašīnu, un tas rūca līdz pat melnai naktij. Kad govju bija daudz, sienu pirkām klāt. Reiz dabūjām pļavu tepat aiz mežiņa. Savācām sienu un pilnīgā tumsā vedām mājās. Bērni tolaik bija vēl mazi. Braucām pa meža celiņu un pēdējo reizi redzējām jāņtārpiņus. Tas bija pirms kādiem divdesmit gadiem. Drīz arī sapratām – lai nodarbotos ar lopkopību, mums ir pārāk maz zemes. Sanāk tikai tāda palīgsaimniecība. Tad lauksaimniecības zemi iznomājām.
Bija žļurga, tagad plantācija
Ņēmāmies arī ar avenēm. Tās bija kā mūris. Rudenī griezām nost, un es tās vedu uz mežu, lai bruģētu ceļu. Tad pa tām braucu ar traktoru un raku grāvjus. Citādi nevarēja pabraukt, zeme vibrēja, ūdens žļurkstēja. Taču es biju nolēmis vietu, kur auga tikai grīšļi, nosusināt. Tas nebija viegli, bet izdevās.
Ūdeni no savas zemes un vēl astoņiem meliorācijas kolektoriem no kaimiņiem aizvadījām uz netālo Lieknas upīti. Tagad pa savu mežu varu čībās pastaigāties. Mitrākajā vietā ierīkojām plantāciju. Egli iestādījām, bērzs atjaunojās no atvasēm. Vajadzēja tikai izretināt, atstājot labākos. Izauga labs bērzs, ir arī pa kādam melnalksnim. Sausākajā nogāzītē, ko savulaik kolhozs izcirta, saauga lazdas. Iztīrījām un sastādījām eglītes. Kurinām krāsnis. Kamēr šeit dzīvojam, malku vienmēr esam sagādājuši no šiem pieciem hektāriem.
Tur, kur iznīka priedītes, saauga apses. Atstāju, lai aug, nu jau ir rokas resnumā. Kad retināju, redzēju, ka visām brūni vidi jau tagad, kad kādus desmit gadus vecas. Daļai iekšā serdē var redzēt kāpuru izgrauztas ejas. Malka iznāks. Lielākām bija trupe stumbrā līdz pat četriem metriem. Tālāk koksne vesela, balta.
Nokalst, bet izdzen atvases
Laima: – Uz Latvijas simtgadi iestādījām bērzu aleju un ievērojām, ka irši un lapsenes sūc to sulu un noēd mizu jau tādiem nelieliem, ap metru gariem bērziņiem. Ja bojājums liels, galotnīte nokalst. To vēl šobrīd var redzēt. Zem bojājuma kociņš izdzen atvases un aug tālāk. Arī stirnu bukiem patīk ragus patrīt gar stumbriņiem.
Mežu mēs stādījām divas reizes. Pirmo reizi iestādījām piecsimt priedes apmēram pushektāra platībā. Iesakņojās visas, bet tagad atlikušas kādas septiņdesmit. Mēs tās vēl smērējām ar to balto smēri, lai stirnas nenoēd. Taču vēlāk, kad priedītes paaugās, stirnas ar ragiem gandrīz visas nomizoja. Iestādījām eglītes. Tās aug labāk.
Ivars: – Mums ļoti labi aug lazdas un ievas, ko es vācu ārā. Gandrīz katru gadu sanāk malka un kādi simts kubikmetri šķeldas. Tās ļoti ātri ataug un atkal var cirst.
Arī dīķus izrakām ieplakā, purvainā vietā, kur nevarēja sienu ar traktoru nopļaut, kaut arī skaitījās meliorēta platība. Vajadzēja visādas atļaujas, zemes transformāciju, ko tik visu nevajadzēja, lai tos dīķus izveidotu. Tagad – skaista ainava. Vasarās kopā ar mazbērniem nopeldamies. Viņiem jau ļoti patīk vai nu uz dīķi, vai uz jūru. Dzeramajam ūdenim mums ir pašiem sava ļoti dziļa aka. Ūdens līmenis akā nekad nav zemāks par kādu metru. Aka šeit ir kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, bijis arī vēja rotors, kas sūkni griež. Uz kūti vēl joprojām zemē ir koka caurules.
Lapsai ērkšķogas, āpsim – avenes
Laima: – Mūsu mežā patīk augt naktsvijolēm. Šogad ziedēja lieliem laukumiem. Gar dīķi aug dzegužpuķes, tās zied baltiem ziediem.
Mežs mums kļuvis kā savējais. Visu laiku gribas uz to aiziet, pastaigāt. Pavasarī var klausīties, kā pogo lakstīgalas. Vasarā kūko dzeguzes. Šovasar arī griezi dzirdējām. Vienu gadu mums te sētā ienāca pupuķis. Tas bija brīnums! No kurienes tas uzradās? Vairāk šeit nav redzēts. Irbju mamma ar visām mazajām irbītēm skraida tepat gar ceļmalu. Pie mājas jaunā lapsiņa nāk ēst ērkšķogas, bet āpsis – lasīt avenes. Un ne jau tās mazās. Tās ne. Uzsēžas uz aveņu zara, noliec to vai pat nolauž un noēd pašas lielākās ogas. Un kā jūs domājat, ko ēd mūsu žagatas? Valriekstus lasa mums nost! Pagājušajā gadā salasīju spaini ar riekstiem. Šogad skatos, kur tad ir? Žagatas nes projām. Jā, skaisti dzīvot mežā – ar ražas vākšanu nav kreņķu. Bet, ja nopietni, kaut ar ražu jādalās, mežā dzīvot ir labi. Mums te aug arī lielie pūpēži. Nesen atkal vienu atradu. Gliemezis gan pusi jau bija paspējis noēst. Stāsta, ka jauni tie esot arī ēdami, bet mēs neesam mēģinājuši. Mums tie aug skaistumam.
Ko sējis, to zāģējis
Ivars: – Mežs mums ir neliels un kubikmetrus neražo. Lielākoties tam vēl ir jāaug. Tajā hektārā, kur iestādījām trīs tūkstošus egļu, kādreiz būs ražīga audze. No sava meža mēs esam ieguvuši papīrmalku, no purva maliņas pavisam nedaudz finierklučus. Tolaik papīrmalka maksāja deviņus dolārus kubikmetrā, un tā mums bija liela nauda.
Par mežu runājot, varu teikt, ka vecuma ziņā esmu nozāģējis to, ko pats sējis. Desmit gadu vecumā 1960. gadā mācījos četrgadīgajā Pļavu pamatskolā. Mēs tādi mazi gājām kājām kādus desmit kilometrus uz lieliem degumiem. Tur tikpat baltā smiltī kā jūrmalā sējām priežu sēklas. Mēs to darījām ar rokām. Vēlāk, zinu, sēja jau ar traktoru, kam piekabināts arkls. Priedes izauga, un pirms kādiem desmit gadiem tur jau zāģēja starpcirti. Tā kā piecdesmit, sešdesmit gadu laikā var paspēt izaudzēt diezgan nopietnu mežu.
Viedoklis
Rita Benta, meža eksperte: – Īpašumā esošo mežaudžu apsaimniekošanu būtiski ir ietekmējusi meža īpašnieka spēja izvērtēt meža meliorācijas ietekmi. Ieguldot lielu darbu, turpināta piegulošās lauksaimniecības zemes meliorācijas sistēmu renovācija caur meža īpašumu, tādējādi izveidojot arī labu piebraucamo ceļu.
Meža īpašumā tiek veikta regulāra mežaudžu kopšana, lielu uzmanību pievēršot arī ainavas veidošanai, atstājot un uzturot atsevišķus lielos kokus gan mežaudzē, gan tās malās. Gar meža malu aug lieli ozoli un liepas.
Īpašumā mežs tiek atjaunots ar kvalitatīviem stādiem, kuri ir rūpīgi kopti un aizsargāti pret meža dzīvnieku postījumiem.
Īpašu prieku sagādā pirmā atjaunotā egļu audze, kurai tagad ir jau vairāk par divdesmit gadiem. Svarīgi, ka Ivars un Laima domā par tās turpmāko attīstību un izvērtē normatīvo aktu ierobežojumus.
Uzziņa
Laima Linde dzimusi 1952. gadā. Beigusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Ekonomikas fakultāti. Strādājusi par ekonomisti kolhozā Rosība. Hobijs: fotografēšana.
Ivars Linde dzimis 1953. gadā. Beidzis Kandavas sovhoztehnikumu. Strādājis Talsu MRS, kopis jaunaudzes, strādājis ar izvedējtraktoru. Hobijs: dzelži.
Ģimenē trīs meitas, piecas mazmeitas un viens mazmazdēliņš.