Silvers Strups Valles pagastā apsaimnieko 100 hektārus meža. Viņš arī vada mežsaimniecības uzņēmumu Brūklenāju parks. Piedalījies konkursā Sakoptākais mežs, ieguvis balvas Zelta čiekurs laureāta diplomu. Silvera ieteikums meža īpašniekiem: «Ko esi iecerējis, to arī vajag izdarīt. Galvenais – nenobīties.»
Anita Jaunbelzere
Varu pats plānot savu dienu
Silvers Strups: – Mans vectēvs Leonards mani pirmo reizi aizveda uz mežu, kad man bija pieci gadi. Viņš stigoja un dastoja cirsmas. Kokus, kas bija izmērīti, iezīmēja ar krāsu. Vectēvs man iedeva skrīpstu. Uz baltalkšņiem vilku trīs strīpas, tas bija malkas koks. Divas, ja tas bija lietaskoks. Tā es arī mežu iemīlēju. Jau otrajā klasē es zināju, ka būšu mežsargs. Tā arī rakstīju sacerējumā.
Man dzīvē ir paveicies. Es daru to darbu, kas man patīk. Man patīk plānot savu dienu, savu nedēļu. Ja man vajag braukt medībās, es braucu. Zinu, ja kaut ko nomedīsim, kamēr to no meža izvilks, nodīrās, sadalīs, būs agrs rīts, bet es varēšu ilgāk pagulēt.
Mantojumā man nav nācis nekas. Viss iegādāts pamazām gan par sertifikātiem, gan piepirkts klāt. Man tas ir ne tikai pensiju fonds, bet drošības spilvens: ja kas notiek, zinu, ka man ir, kur paņemt.
Kad strādāju mežizstrādes firmā, man visu laiku gribējās kaut ko savu. Lai es pats varu pieņemt lēmumus, lai varu darboties un izpausties. Paralēli izveidoju arī uzņēmumu Brūklenāju parks. Sniedzam pakalpojumus – stādīšanu, aizsardzību ar repelentiem, jaunaudžu kopšanu, arī cirsmas izstrādājam. Devu padomus, kā saimniekot mežā tā, lai tas pēc ciršanas atjaunotos. Ja gribi, lai būtu skuju koki, mans ieteikums, ka vajag gatavot augsni un pirkt stādiņus. Cilvēki man uzticas. Esmu palīdzējis apsaimniekot meža īpašumus Ilūkstē, Skaistkalnē un pat Ērgļos.
Uzņēmumā pamatā esam pieci. Kad sākas sezona, tad vairāk. Pieņemu cilvēkus uz pusgadu kā individuālā darba veicējus. Darbs mežā nav viegls. Tur vajag īpašu rūdījumu.
Brūklenāji, kur sarkanie ozoli
Esmu strādājis Valsts meža dienestā un arī mežizstrādes firmā Jaunjelgavā. Ja tu strādā meža dienestā, mežu redzi no viena skatpunkta, ja mežizstrādes firmā, – no cita skatpunkta. Ja saproti šos abus redzējumus, viss ir kārtībā. Vadot firmu, kas sniedz mežsaimniecības pakalpojumus, man šī pieredze ļoti noder.
Kāpēc Brūklenāju parks? Lāčplēša mežniecības adrese, kurā biju mežsargs, bija Brūklenāji 2. Domāju – vai nevarēja labāku nosaukumu izdomāt? Deviņdesmito gadu beigās, kad notika reformas, es mežniecību iegādājos pa privatizācijas sertifikātiem, arī zemīti tai apkārt. Iestādīju tur dažādus skuju kokus, arī melno priedi, Korejas priedi, skābaržus, duglāzijas un nolēmu, ka veidošu parku. Bērni un tagad mazbērni tur iestādīja savus kokus, arī sarkanos ozolus. Tā arī veidojās nosaukums Brūklenāju parks. Arī pirmo īpašumu, ko nopirku, nosaucām par Brūklenēm, kaut arī no šīm ogām tur nekā nebija.
Bija viens posms, kad intensīvi pirku mežus, bet tad vienā brīdī sapratu, ka vajag padomāt arī par ģimeni, par māju. Bija jau arī tā, ka strādājot firmā, savam mežam tā īsti netiku klāt ilgu laiku. Bija darbs. Tas viss nāca pamazām.
Brieži izveido savu ainavu
Man bija daudzas ar krūmiem aizaugušas, pārmitras platības. Uzrakstīju meliorācijas projektu, izraku grāvjus un uz pacilām iestādīju bērzu un melnalkšņu mistrojumu.
Nocirtu baltalkšņus un iestādīju egli. Auga, auga, bet visu laiku kāds pabojā. Jutu, ka nebūs labi. Ja lapu koku reģionā iestādi skuju kokus, tas zvēriem ir kā ogu maize. Īpaši ziemā. Tāpat arī vienā bijušā mājvietā ceļa malā iestādīju priedi. Lai ir skaista ainava. Taču brieži izveidoja savu ainavu. Pieredzējuši mežsaimnieki man saka: nevajag jau vienmēr stādīt to, kas tev patīk. Paskaties, kas apkārt aug, un redzi, ko tu vari stādīt.
Tās ir kļūdas, kuras tu saproti pēc tam. Deviņdesmitajos gados esam pat plastmasas pudelēm griezuši nost augšiņas un maukuši uz eglītēm, lai negrauž. Kaut drusciņ sākumā mazos kociņus tā varēja pasargāt. Repelentu jau toreiz nebija. Pēc tam atkal bija jāņem nost. Bet ļoti gribējās, lai eglītes izaug. Taču tikko izkopu, briedis iekšā. Mežsaimniecību ar medniecību nevar apvienot. Audzēt zvērus un audzēt mežu nesanāks. Man daudz kas ir nopostīts, taču naidu es nejūtu. Viss jāregulē un jādara saprātīgi, un mēs darām visu iespējamo, lai tā būtu.
Lielākais sadarbības partneris ir akciju sabiedrība Latvijas valsts meži. Piedalāmies konkursos, slēdzam līgumus, darba ir daudz gan valsts, gan privātajos mežos, gan paša mežā.
Aktīvi iesaistos Meža konsultāciju centra rīkotajos semināros. Tur satiec līdzīgus meža īpašniekus un viedokļu, pieredzes apmaiņa ir ļoti vērtīga.
Protams, bijuši arī grūtāki brīži, bet, kad aizbraucu uz mežu un redzu, ko esmu tur izdarījis, ir prieks, gandarījums un sajūta, ka viss notiek tā, kā esmu to gribējis.
Vēlējums meža īpašniekiem: ko esi iecerējis, to arī vajag izdarīt. Man bija tāds gadījums – 2007. gadā iestādīju bērzu jaunaudzi. Kailsakņus. Uznāca karstums, un gandrīz viss iznīka. Eiropas atbalsts iet garām. Nu, ko tad es? Nākamajā gadā stādīju atkal. Iecavas stādaudzētavā nopirku ietvarstādus. Tagad tur tāda bērzu audze, ka esmu jau veicis pirmo krājas kopšanu.
Ja tu mežu atjauno un kop laikus, mežs aug ātri. Nevajag padoties.
Silvers Strups
Dzimis 1973. gadā.
Beidzis Ogres Meža tehnikumu, LLU Meža fakultāti.
Strādājis par mežsargu Lāčplēša, Taurkalnes mežniecībās.
Guvis pieredzi, strādājot mežizstrādes firmā Jaunjelgavā.
Apsaimnieko 100 hektārus meža.
Vada SIA Brūklenāju parks.
Ir trīs meitas un četras mazmeitas.
Aktīvs hokeja un basketbola līdzjutējs.