Anita Jaunbelzere
«Darbi lai runā paši,» – tā biedrības jubilejas pasākumā sacīja tās valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks. Tomēr paveikto pieminēt ir vērts, jo daudzas svarīgas lietas sakārtotas un daudzas ir ceļā uz to.
Balstāmies uz faktiem, nevis emocijām
Arnis Muižnieks: – No sešiem dibinātājiem Meža īpašnieku biedrība izaugusi līdz vairāk nekā 500 dalībniekiem. Mūsu biedri ir arī kooperatīvi un asociācijas, līdz ar to ziņas, kas iziet no mums, sasniedz vairāk nekā divus tūkstošus meža īpašnieku. Tas ir vairāk nekā lielākajās partijās Latvijā. Ja meža īpašnieki vēlētos dibināt partiju un visi, kas sadarbojas ar mums, tajā iestātos, tā būtu lielākā partija Latvijā. Esam izauguši gan skaitliski, gan svara ziņā. Mūs respektē un ņem vērā. Esam centušies būt konstruktīvi un balstīti uz faktiem, nevis emocijām. Tas palīdz sarunās ar valsts pārvaldes institūcijām.
Kad padomā, kas pa šiem divdesmit gadiem noticis, jāsecina, ka ir sasniegumi, kas meža īpašnieku dzīvē nesuši pozitīvas izmaiņas. Taču daudz laika un spēka aizgājis arī tam, ko pamanīt grūti – cīņai, lai nenotiktu nekas negatīvs. Tāda ir ikdiena.
Prieks par to, ka savulaik mums izdevās privāto mežu īpašniekiem sakārtot nodokļu režīmu, kurā bija bardaks. Vienā gadījumā cirsmu pārdošana skaitījās saimnieciskā darbība, citā – ne, un meža īpašnieki baidījās uzrādīt faktiskās summas, norēķinoties ar skaidru naudu un ieslīdot pelēkajā zonā. Mums izdevās izcīnīt desmit procentu nodokļu likmi. Atskaitot no peļņas izdevumus, likme ir vēl mazāka – 5–7,5 procenti. Salīdzinot ar citām valstīm, šī procentu likme ir ļoti izdevīga.
Jādod iespēja izvēlēties, kad novākt ražu
Savi rezultāti mums arī birokrātijas mazināšanā, kas tagad ir ļoti aktuāla, bet sarežģīta lieta.
Izdevās panākt – ja tu esi ieaudzējis mežu, nav jāsauc mērnieks un jātērē laiks, lai fiksētu izmaiņas. Skici Valsts meža dienestam vari iesniegt pats. Mazinājusies birokrātija dažādu atļauju izsniegšanā. Arī biedrība ir sniegusi savus priekšlikumus. Ja kādreiz ciršanas apliecinājums bija derīgs vienu gadu, izdevās panākt, ka tie ir trīs gadi. Tagad mēs runājam par to, ka tiem vajadzētu būt pieciem gadiem. Manuprāt, tā varētu būt beztermiņa atļauja, par kuru esi samaksājis valsts nodevu, kas nav maza. Kāpēc gan ciršanas apliecinājums nevarētu būt beztermiņa?
Uzskatu, ka meža īpašniekiem ir jādod iespēja lēmumus pieņemt brīvāk. Jābūt iespējai izvēlēties, kad novākt koksnes ražu, lai tā nepaliek mizgrauzim. Turklāt tehnoloģijas zāģētavās ir attīstījušās tādā līmenī, ka par koksni, kas resnāka, vairāk nemaksā. Apses, kas vecākas par trīsdesmit gadiem, liela daļa ir inficētas ar trupi. Ja jāgaida līdz četrdesmit vienam gadam, jāaudzē trupe, un koksne zaudē vērtību. Daudz meža dzīvnieku bojājumu, to populācija ir liela, un apse ir viena no sugām, kas cieš visvairāk.
Man ļoti patika, ko savulaik teica kāds meža īpašnieks, par gudru saimniekošanu saņemot Zelta čiekuru. Viņš teica: ir muļķīgi iedomāties, ka meža īpašnieks var būt ienaidnieks saviem bērniem. To mēs arī redzam, braucot pie konkursa Sakoptākais mežs dalībniekiem. Ģimeņu stāsti par to, kā viņi sākuši, kā apsaimnieko savus īpašumus, kādi ir viņu plāni, liecina, ka viņi savos īpašumos jūtas ilgtspējīgi. Protams, kaut kādām robežām, kuru ietvaros meža īpašnieks strādā, ir jābūt. Taču iespējai brīvi pieņemt lēmumus, lai apsaimniekotu savu īpašumu, jābūt pietiekami plašai.
Jaunaudžu kopšana ir milzīgs ieguvums
Runājot par naudas plūsmu, liels ieguvums visiem ir Eiropas atbalsts. Par to bijusi diskusija – vai mežsaimniekiem to vajag un cik daudz. Vajag! Ar Zemkopības ministrijas atbalstu mums to izdevās pierādīt. Tagad mēs redzam, cik fantastiski ir pieaugusi jaunaudžu kopšana. Ja 2008. gadā izkopti bija tikai 6000 hektāru, pēdējos gados tie jau ir vairāk nekā 30 000 hektāru. Privātajos mežos jaunaudžu kopšanas apjoms ir pieaudzis vairāk nekā piecas reizes. Tas ir milzīgs ieguvums gan meža īpašniekiem, gan kokrūpniekiem, gan sabiedrībai, jo augoši koki piesaista CO2. Šīs koptās audzes ir noturīgākas gan pret klimata pārmaiņām, gan kaitēkļiem, gan vēju. Gaisma, kas nonāk zemsedzē, koptā audzē ir daudz lielāka nekā pārbiezinātā audzē. Līdz ar to sugu daudzveidība veģetācijā ir daudz lielāka.
Jāatzīst, ka realitātē pareizu meža kopšanu veic ne visi simts procenti meža īpašnieku, taču progress, izmantojot Eiropas atbalstu, ir ļoti liels. Protams, ir arī izaicinājumi. Ja esi maza meža īpašnieks, meža kopšanā ir jāiegulda arī sava naudiņa. Cenas ir kāpušas, un piecu hektāru izkopšana jau maksās kādu pusotru tūkstoti eiro. Ne visi var šādu naudiņu ieguldīt uzreiz.
Zeme, uz kuras var nodarboties ar lauksaimniecību un mežsaimniecību, ir Latvijas lielākā bagātība. Tā jāapsaimnieko efektīvi. Tāpēc arī svarīgas šīs kopšanas cirtes un neproduktīvo audžu nomaiņa.
Arī attiecībā uz kompensācijām par elektrolīniju aizsargjoslu renovāciju vai jaunu veidošanu esam panākuši zināmu kārtību.
Bija taču tā, ka atbildīgie par elektrolīnijām nogāza kokus un, kur tie krita, tur arī palika. Meža īpašniekiem atlika tikai konstatēt, ka kāds tos nozāģējis un sagāzis mežā. Tagad par šādu darbību ir adekvāta kompensācija un noteikumi, kas trašu tīrītājiem jādara ar šiem kokiem.
Meža īpašnieki nav neprāši. Pat mainot caurmēru, pretargumenti, ka nu visu izcirtīs, nav pamatoti. Tā nebūs. Meža īpašnieki cērt tad, kad vajadzība sakrīt ar brīdi, kad koksnes tirgū ir labas cenas.
Tagad mēs daudz labāk apsaimniekojam ūdensteces. Pieņemts likums, kas upju krastos atļauj cirst baltalkšņus. Mums palīdzēja hidrobiologs Andris Urtāns. Tagad brūkošās audzes atļauts cirst līdz pat ūdenim. Un dabas draugu pareģojums, ka nu jau būs noskūti visi upju krasti, nav piepildījies. Turklāt upju aizsargjoslas pamatfunkcija – atfiltrēt nevajadzīgās vielas, kas nāk arī no lauksaimniecības zemes, – ir atjaunojusies, jo tagad, kad iestādīti bērzi, ir vairāk saules, zem kokiem veidojas velēna un tā jau ir pavisam cita situācija.
Dabas aizsardzības sistēmai jāmainās
Kompensācijas sistēmas pilnveidošana – ar to ir ļoti smagi, tāpat kā ar dabas aizsardzības sistēmas pārveidošanu, kas nepieciešama. Principi, uz kādiem balstās dabas aizsardzība, ir jāmaina. Lielāks akcents liekams uz brīvprātīgo aizsardzības sistēmu, lai cilvēks to darīt izvēlas pats, nevis valsts viņam to uzspiež. Tad ir interese, lai dabas vērtība būtu, nevis lai tās nav. Dabas aizsardzības sistēmai jābūt dinamiskai. Ja liegumā, putna ligzdā jau vairākus gadus neviens nedzīvo, jābūt iespējai lieguma statusu anulēt. Taču tas nenotiek.
Par saimnieciskās darbības ierobežošanu un aizliegšanu pēc iespējas ātrāk jāievieš taisnīga kompensācijas sistēma. Pašlaik tā nav adekvāta. Jaunākajos priekšlikumos tiek piedāvāts variants, ka vari mainīt savu īpašumu pret valstij piederošu, bet tas ir ļoti sarežģīti. Cilvēkiem, kuri nav cirtuši savu mežu, glabājot to kā savu pensiju fondu, ir tiesības saņemt pilnvērtīgu kompensāciju, kaut vai pēc vērtības līdzīgu īpašumu.
Mēs ceram, ka nonāksim līdz risinājumam. Tas nenotiks nākamgad, taču valstij ir jāpasaka, sākot ar kuru gadu kompensācijas būs atbilstošas materiālajam zaudējumam.
Vērtības pa šiem gadiem mums nav mainījušās. Pirmām kārtām tā ir atvērtība. Biedrībā var iestāties neatkarīgi no tā, cik daudz meža pieder. Tie var būt daži hektāri un vairāki tūkstoši hektāru. Galvenā vērtība ir cilvēks. Par to esmu runājis vienmēr, ka aktuālas ir arī lietas saistībā ar dabas aizsardzību. Nevar teikt – tas jau skars tikai nelielu daļu īpašnieku. Ikviena ģimene, ikviens cilvēks Latvijā ir vērtība.
