ANTRA VIĻUMA, DR,ARCH
Slovēnijas Nacionālā drāmas teātra pagaidu ēka ar iebūvētu koka konstrukciju skatītāju zāli Ļubļanā ir viens no 40 Eiropas balvai nominētajiem arhitektūras projektiem. Vairāk nekā desmit atlasītajos Mīsa van der Roes balvas fināla arhitektūras projektos ir izmantotas koka konstrukcijas, tāpēc neliels ieskats, kas ir Mīsa van der Roes balva un kam to piešķir.
Mīsa van der Roes balva Eiropas arhitektūrā
Mīsa van der Roes balva ir Eiropas Savienības balva laikmetīgajā arhitektūrā, atzīstot un godinot izcilību arhitektūras jomā. 2026. gada janvārī tika izziņoti 40 labākie arhitektūras darbi, kurus žūrija izvēlējās no 410 nominētiem projektiem kopumā četrdesmit Eiropas valstīs. Žūriju veido septiņi augsta līmeņa arhitekti, tai skaitā Latvijas arhitekte Zaiga Gaile. Februārī tiks izziņoti pieci labākie darbi un divi labākie jauno autoru projekti.
Eiropas arhitektūrā izcilības balvas ideju pirms vairāk nekā 30 gadiem Eiropas Parlamentam ierosināja deputāts Ksavjērs Ruberts de Ventoss. Barselonā tolaik tika atjaunots vācu arhitekta Ludviga Mīsa van der Roes (Ludwig Mies van der Rohe) projektētais Vācijas paviljons 1929. gada starptautiskajai izstādei (mūsdienās pazīstama kā EXPO izstāde). Astoņdesmito gadu beigās paviljonu nolēma atjaunot, piešķirot tam arī jaunu funkciju – mūsdienu arhitektūras muzejs. 1987. gada 28. aprīlī, nepilnu gadu pēc paviljona rekonstrukcijas pabeigšanas, starp Eiropas komisāru Karlo Ripu di Meanu un Barselonas mēru Paskālu Maragalu tika parakstīta vienošanās izveidot Eiropas kopienas Mīsa van der Roes balvu arhitektūrā, kuru Barselonas paviljonā pasniedz katru otro gadu, izvērtējot pēdējo divu gadu arhitektūras projektus. Paviljonā notiek arī izstāde, un Mīsa van der Roes fonds izdod projektu katalogu un organizē arī ceļojošās izstādes. Jauno talantu arhitektūras balva papildus tika izveidota 2015. gadā, un ar to godina labākos arhitektūras studentu absolventu projektus visā Eiropā.
Eiropas balvas komandā strādā vairāki desmiti Eiropas valstu ekspertu, un Latviju tajā pārstāv Jānis Lejnieks un Artis Zvirgzdiņš. Katras valsts profesionālā arhitektu organizācija atlasa noteiktu daudzumu projektu. Aktuālajā 2026. gada balvas konkursā visvairāk – 34 – projektu ir pieteikusi Francija. No Baltijas valstīm Igaunija ir pieteikusi deviņus, bet Lietuva 13 arhitektūras projektus. Latvija balvai izvirzījusi deviņus projektus, no tiem trīs ir koka konstrukciju projekti – Salaspils bērnudārzs, stādu audzētavu Zābaki un mājai Bieriņos Rīgā.
Izskatot aktuālos četrdesmit fināla projektus, redzams, ka koka konstrukcijas izmantotas dažādos veidos un dažādu tipoloģiju ēkās – peldbaseins Austrijā, veselības centrs Dānijā, teātris Norvēģijā, skola, mūzikas un dejas skola, sporta un kultūras centrs Francijā, dzīvokļu ēkas Spānijā un Francijā, vairāki vēsturisko ēku atjaunošanas projekti Beļģijā, Zviedrijā un Spānijā, kuros kā jauno būvapjomu pievieno koka konstrukcijas. Tāpat ir nelieli koka konstrukciju projekti pilsētvidē, piemēram siena ap nelielu peldbaseinu pilsētvidē Spānijā un neliela dzīvokļa izbūve, izmantojot dažādus koka būvizstrādājumus. Latvijas projekti finālistu sarakstā nav iekļuvuši, bet no Baltijas valstīm fināla četrdesmitniekā iekļuvis viens lietuviešu projekts – muzejs Stasys Panevēžā.
Pagaidu teātra zāles koka konstrukcijas
Slovēnija balvas atlasei bija izvirzījuši 16 arhitektūras projektus, tostarp Slovēnijas Nacionālā drāmas teātra pagaidu telpas Ļubļanā. Pagaidu telpas vēsturiskās teātra ēkas atjaunošanas laikā izveidotas, izmantojot jaunu koka konstrukciju, kas integrēta neizmantotas rūpnieciskās arhitektūras apjomā. Slovēnijas vienīgais finālā iekļuvušais projekts ir šis teātra pagaidu telpu projekts Ļubļanā. Projekts ietver bijušās rūpnīcas telpu adaptīvu atkārtoto izmantošanu, lai nodrošinātu telpas Nacionālajam drāmas teātrim, kamēr tiek atjaunota teātra vēsturiskā ēka pilsētas centrā.
Projekta autori Vidic Grohar Arhitekti ir neliels 2016. gadā dibināts birojs, kas savos projektos neievēro iepriekš noteiktu arhitektūras programmu, bet brīvi izstrādā jaunus, specifiskus arhitektūras un dizaina risinājumus, atkārtoti interpretējot un risinot konkrētās situācijas. Jauno arhitektu Anjas Vidicas un Jures Grohara izstrādātais Nacionālā drāmas teātra pagaidu mājvietas projekts jau bija saņēmis starptautisko Piranēzi balvu 2024. gadā.
20. gadsimta sešdesmito gadu Litostrojska rajona rūpniecības telpas arhitektūras būvapjomu par pagaidu telpām Slovēnijas Nacionālajam drāmas teātrim pārveidoja, izmantojot viegli iebūvējamas konstrukcijas, arī koka paneļus. Kontrasts starp jau esošajām raupjajām betona konstrukcijām un eleganti pievienotajām jaunajām koka un citu materiālu konstrukcijām veido homogēnu jaunu vienību, ritmu, kompozīciju un saturu arhitektoniskajā kompozīcijā.
Ātri realizējams mazbudžeta projekts
Daudzās Eiropas pilsētās, kur liela daļa vēsturisko rūpnīcu teritoriju ir pilsētu centrālajās zonās vai tuvu centram, industriālās zonas zaudē funkcijas, jo ražošana tiek pārcelta ārpus pilsētām, un veidojas lielas neizmantotas teritorijas. Veicot mazbudžeta iejaukšanos, īsā laikposmā daudzviet jau ir izdevies pamestas industriālās ēkas pārvērst par jaunām sabiedriskām ēkām, veidojot jaunu infrastruktūru un mūsdienīgu vidi.
Ļubļanas teātra projekta mērķis bija 10 mēnešu laikā ar ierobežotu budžetu izveidot un organizēt pagaidu telpas Slovēnijas galvenā teātra trupai un repertuāram vecajās rūpniecības ēkās, respektējot ilgtspējīgu materiālu izvēli.Jaunā arhitektūra rada alternatīvu industriālo kontekstu un piedāvā citas ne mazāk svarīgas funkcijas. Pirmais rūpnieciskā rajona apkārtējās vides izmaiņu ierosinātājs šajā Ļubļanas vietā bija neliels bārs 2017. gadā, tam tika pievienotas sporta programmas telpas un mūsdienīgam biznesam nepieciešamas telpas 2020. gadā, vēlāk arī gadatirgus un izklaides telpas, kas kopumā attīstīja vietu tiktāl, ka tā kļuva potenciāli interesanta un iespējama lielas kultūras iestādes izvietošanai.
Kopumā pagaidu teātri veido lielā skatuve ar centrālo zāli un sēdvietām 361 skatītājam un blakus esošais vestibils, publisks bārs ar biļešu kasi un atvērtu terasi iekšpagalmā, mazā zāle ar 100 sēdvietām un vestibilu, kā arī tehniskās telpas, divas mēģinājumu zāles un paviljons ar bāru darbiniekiem iekšpagalmā. Pagaidu drāmas teātrim ir tāda pati ietilpība kā galvenajai teātra ēkai, bet nedaudz augstākie griesti, kas ļaus īstenot dažādus scenogrāfiskos risinājumus.
No jauna veidojamie apjomi ir kā telpa telpā, nodrošinot vienkāršu konstrukciju montāžu un demontāžu, jo visi būvdarbi tiek veikti iekštelpās. Pagaidu arhitektūras konstrukcijas vēsturiskajā rūpnīcas ēkā ir izgatavotas no pārstrādājamiem un atkārtoti izmantojamiem materiāliem, lai radītu pēc iespējas mazāk atkritumu būvniecības procesā un nākotnē. Lielizmēra krusteniski laminētie (CLT) koka paneļi, kas izmantoti lielās skatuves būvniecībā, ir izgatavoti no akustiski piemērota materiāla un ļāva veikt ātru un precīzu montāžu. Pēc teātra pārcelšanās uz teātra vēsturisko ēku pagaidu konstrukcijas varēs viegli demontēt un atkārtoti izmantot jaunas ēkas būvniecībai.
Drāmas teātra vēsturiskā galvenā ēka vairs nebija izmantojama ne darbiniekiem, ne apmeklētājiem, jo ēka bija ne tikai nolietota, bet arī konstruktīvi nedroša. Tāpēc tika nolemts sākt lielāko infrastruktūras projektu kultūras jomā neatkarīgajā Slovēnijā. Lai arī Litostrojska iela (vietas nosaukums L56), kur drāmas teātris atradīsies renovācijas laikā, ir relatīvi tuvu centram, pašvaldība organizēs labāku vietas sasniedzamību – tiks uzlabota piekļuve ar sabiedrisko transportu, būs arī papildu autostāvvieta.
Drāmas teātra direktore Vesna Jurča Tadela uzsvēra, ka alternatīvās telpas L56 ir vairāk nekā piemērotas teātra darbībai galvenās ēkas renovācijas laikā, un piebilda, ka telpas Litostrojska ielā apmierinās visas teātra vajadzības, jo visu kolektīvu varēs pārvietot uz vienu vietu. Pēc viņas teiktā, L56 būs divas ļoti labi un kvalitatīvi aprīkotas mēģinājumu skatuves, kā arī lielā un mazā zāle ar pilnībā aprīkotām aizkulišu zonām. Zālēs būs atbilstošs tehniskais aprīkojums, lai tajās varētu atkārtot iepriekšējo sezonu izrādes un plānot programmu nākotnei. Teātra direktore uzsvēra, ka teātris alternatīvajā vietā darbosies labākos apstākļos nekā galvenajā ēkā, īpaši gaisa kondicionēšanas ziņā. Pēdējos gados viņiem nācies atcelt vairākas izrādes karstuma viļņu laikā jūnija beigās, jo zālē nevarēja nodrošināt atbilstošu ventilāciju.
Drāmas teātris ir noslēdzis nomas līgumu uz trim gadiem vai līdz brīdim, kad pārcelsies uz savu patstāvīgo ēku, un nomas cena ir 71 000 eiro mēnesī. Visa teātra renovācijas projekta vērtība ir 56 miljoni eiro, kas ietver arī papildu telpas un noliktavu būvniecību. Kopējā projekta bruto platība ir 4000 m² un izmaksas 750 eiro/m². Šāds projekts ir labs pienesums Eiropas mērogā, demonstrējot, ka vēsturiskās rūpnīcu ēkas nav demontējamas laikmeta paliekas, bet lielisks fons dažādiem telpu un funkciju scenārijiem neatkarīgi no to atrašanās vietas.
Vairāk informācijas eumiesawards.com