Katru rudeni, kad Latvijā iestājas tumšais laiks un pārņem drēgnums, cenšos uz kādu laiku izrauties no darbiem un aizskriet ciemos uz Šveici. Uz tādu kā miera un harmonijas oāzi, kas kaut uz laiku iedod dzīvē līdzsvara sajūtu. Tur jau gandrīz 20 gadu dzīvo mana brāļa meita ar ģimeni: viņa, vīrs un divi puikas. Nopirkuši nelielu mājiņu netālu no Cīrihes, vīrs strādā algotu darbu, mana radiniece piestrādā pāris dienu nedēļā. Daudz sporto, dodas pārgājienos, katru garāku brīvlaiku brauc aktīvā atpūtā uz citām valstīm. Lai to varētu atļauties, viņi rūpīgi plāno savu budžetu, jo dzīvo ļoti dārgā valstī. Taču šeit gribas likt uzsvaru uz vārdiņu dzīvo. Pilnvērtīgu, aktīvu, interesantu dzīvi, jo valstī visi likumi un lēmumi ir orientēti uz katra iedzīvotāja labbūtību. Tā, lai cilvēki pat pie visas dārdzības nebrauktu projām un gribētu tur dzīvot.
Kāpēc Latvijai tas neizdodas? Kāpēc mūsu cilvēki, izklīduši pa visu pasauli, raujas no Latvijas projām? Mūsu valsts vadība bieži to piemin kā problēmu, taču nekādu dziļāku analīzi un skaidrojumu nav varējusi rast.
Šajā jautājumā interesanta domu apmaiņa izskanēja nesen konferencē Klimata mērķu ietekme uz meža nozares ilgtspēju un reģionu ekonomikas līdzsvaru. Īpaši uzrunāja Induļa Emša sacītais, ka meža nozare Latvijā kā būtiska ekonomikas daļa dod ārkārtīgi lielas iespējas veidot cilvēkiem draudzīgu dzīves telpu, jo jēdzienā dzīvot taču ir ietverta gan iespēja strādāt, gan bērnus izglītot, gan saņemt veselības pakalpojumus, gan pārvietoties pa labiem ceļiem un daudzas citas normālai dzīvei vajadzīgas lietas. Mūsu zaļā valsts ir milzīga dabas bagātība un vērtība, ar kuru varam lepoties, jo daudziem tādas nav. Taču mūsu vidū ir cilvēki, kas nepamatoti to noliedz un mēģina uzspiest lēmumus, kas ir pretrunā ar realitāti, pat starptautiski Latviju uzrādot kā dabai nedraudzīgu zemi. Neatklājot, ka ne jau slikti dabas apstākļi ir iemesls iedzīvotāju aizbraukšanai no valsts, bet gan nespēja nodrošināt savai ģimenei normālu labklājības līmeni. Ekonomiskie apstākļi viņus izdzen no Latvijas. Taču mēs turpinām pieņemt aplamus lēmumus, kas nebalstās zināšanās un zinātnē, bet pārliecībā – es tā domāju. Tādā kā sava veida reliģijā, kas valsti ved uz iznīcību.
Stiprākie un izturīgākie, kas vairāk paļaujas paši uz saviem spēkiem un spējām, paliek. Tieši meža nozarē šādu cilvēku nav mazums. Žurnāla Baltijas Koks oktobra numurā rakstām par Arni Gaili – pazīstamu meža zinātnieku, selekcionāru un arī mežkopi. Vai augsti novērtētam zinātniekam ir vērts ņemties pa savu mežu? Viņš saka: kad saproti, ka viss ir izdarīts pareizi, tas dod gandarījuma sajūtu. Šogad viņš savu mežu pieteicis konkursā Sakoptākais mežs.
Lielu rosību pēdējā laikā sākusi Mēbeļu ražošanas asociācija Latvijā. Viņi sapratuši, ka spēks ir kopīgā sadarbībā. Tāpēc sev katru mēnesi piepulcē jaunus biedrus, iesākumā dodoties iepazīšanās vizītē uz jaunā biedra ražotni. Šoreiz ceļš mērots uz Siguldas novadu, kur saimnieko SIA Lāma ar savu zīmolu ab virtuves.
Savukārt Antra Viļuma šoreiz stāsta par lielāko un sarežģītāko koka būvi, kas top Skandināvijā – Volvo centru. Jaunā ēka ar savu noapaļoto formu un unikālo koka konstrukciju ātri kļuvusi par populāru arhitektūras apskates objektu jeb vietzīmi. Iepriecina tas, ka pasaulē aizvien vairāk būvē no koka ne tikai dzīvojamās mājas, bet arī lielas, sarežģītas industriālas celtnes.
Tas arī ir viens no veidiem, kā radīt labvēlīgu dzīves vidi cilvēkiem. Ne jau ar liegumiem un aizliegumiem mēs glābsim dabu, radīsim šo labvēlīgo vidi un attīstīsim Latviju par labklājības zemi. To var panākt, tikai ļaujot pašiem saprātīgi saimniekot. Izvērtējot katrus tēriņus, to lietderību un soli pa solim ejot pretī kādam sapnim, ko piepildīt.
Lai mums visiem izdodas!
Dzidra Smiltēna