Nu jau vairākas dienas logos iespīd saule un, arī izejot pagalmā, apņem patīkams pavasara svaigums. Laiks tā kā pasteidzies, lai iepriecinātu cilvēkus, jo garā pelēkā bezsaules ziema visus pamatīgi nomocījusi.
Ne mazāk satraucoši un nomācoši bijuši arī visdažādākie notikumi, kuros, pat negribot, esam ierauti. Vispirms jau drāmas, kas tiek izspēlētas uz pasaules lielajām skatuvēm, kuras diemžēl ietekmē arī mūsu mazās zemītes likteni. Pēc Amerikas jaunā prezidenta nākšanas pie varas vecā stingrā pasaules kārtība grūst visu acu priekšā. Izskatās, ka tajā vairs nav vietas ne likumiem, ne norunām, ne dotajiem solījumiem, ne morālajām vērtībām, uz kurām celta mūsu Eiropa. Tagad visu noteiks spēks un nauda. Bet kā tad ar tiem, kam nav tik daudz tā spēka un arī naudas? Vai tos uz vēstures miskasti? Kad Donaldam Trampam tikšanās laikā ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski prese vaicā: kā būs ar Baltijas valstīm, vai NATO nāks un sargās, ja uzbruks ienaidnieks no austrumiem, Tramps saviebjas kā uzkodis skābai dzērvenei. «Sarežģīti, nav vienkārši ar tām Baltijas valstīm, bet NATO mēs esam,» mazliet samulsis atsaka prezidents. Tā arī netiec gudrs – vai nāks mums palīgā cīnīties vai atstās saplosīšanai. Cilvēki staigā satraukti un nemiera pilni. Dažs labs jau kravā koferus, raksta pilnvaras radiem par saviem bērniem un domā par aizceļošanu. Tālāk no tās trakās robežas, aiz kuras uzglūn ļauns un neprognozējams kaimiņš. Bet cik no mums būs gatavi cīņai par savu zemi un brīvību?
Te nu pats galvenais jautājums ir: vai esam tikuši galā ar savu mājas darbu – stiprināt savus bruņotos spēkus un sagatavoties aizsardzībai. Par šiem jautājumiem ziņas ir skopas. Valdība mierina – dzīvojiet mierīgi, viss būs labi, bet tauta vairs netic. Pārāk bieži un daudz ir melots. Praktiskā pieredze rāda pretējo, ka netiekam galā pat ar vienkāršām lietām. Izskatās, ka aizsardzībā ir darīts ļoti lēni un maz.
Tas pats, redzot valdības haotisko un bezmērķīgo darbošanos. Jau gadiem esam pēdējie Baltijas valstu vidū. Pēkšņi premjere izziņo valdības restartu un kā panaceju visām problēmām izvēlas nomainīt trīs ministrus. Par Kasparu Briškenu tā kā skaidrs – viņš patiešām pelnījis nomaiņu. Bet kāpēc vēl divi pārējie un tieši izglītības un labklājības ministri? Esot skatījusies pēc reitingiem. Bet valdībai kopumā ir zemākie reitingi visas Latvijas brīvvalsts pastāvēšanas laikā. Tad jau vajadzēja krist šīs koalīcijas valdībai un veidot jaunu plašāku un ar lielāku pārstāvniecību. Lai patiešām Latvija piedzīvotu jaunu uzrāvienu un restartu. Diemžēl Ministru prezidentei tik ļoti iepaticies gozēties starptautiskās kopsanākšanās, ka nevar no amata krēsla celties. Lai arī visi skaidri apzinās, ka nebūs ne jauna restarta, ne uzrāviena.
Te atcerējos tikko dzirdētus gudrus vārdus: neviena tauta nevar ienaidnieku uzvarēt, ja valsts nav labi nocietināta un ja tauta ienīst savus vadītājus. Tautas novērtējums, uzrādot ļoti zemus reitingus valdībai, par to liecina.
Šeit būtu vietā labi vārdi par meža nozari, kas pretēji apkārt virmojošiem negāciju viesuļiem tos arī pelnījusi. Bet par to jau viss žurnāla Baltijas Koks marta numurs. Šoreiz vēl gribas pāris vārdos pieminēt mūsu slaveno Straumes kaķi un tos uzņēmīgos jaunos cilvēkus, kas cīnās un atved mājās Latvijai godu! Vēl nekad Latvija nebija saņēmusi kino augstāko balvu Oskars! Nu tā mums ir – līdzās Zelta globusam un citām balvām pasaules kinoskatēs. Izrādās – Latvija var! Ar nosacījumu, ja ir pareizie cilvēki pareizajās vietās un laikā.
Lai miers ikvienā mājā un uzrāvieni mūsu izaugsmei pa īstam!
Dzidra Smiltēna