Pilnīgi nejauši izlasīju dzejnieka Jāņa Ruģēna pirms vairākiem gadsimtiem rakstītas dzejas vārsmas:
«Kad atnāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz?
Kad aizies tumsība kā tvaiki, kas ļaužu acis cieti sedz?»
Lasītais vieš skumjas pārdomas: Ruģēns dzīvoja ar cerību, ka tāds laiks reiz pienāks. Mums pēc trim gadsimtiem cerības sāk izplēnēt. Pēdējo gadu notikumi to vēl noteiktāk apstiprina.
Mūs var bezgalīgi muļķot, mānīt, solīt laimīgu nākotni, skaidri apzinoties, ka dotie solījumi nav izpildāmi, radīt grandiozus plānus, kuriem nav naudas, un visu palaist vējā. Vienai izredzētajai daļai no valsts naudas maksāt grandiozas algas, dažus padarīt par miljonāriem, bet lielākajai daļai iedalīt tik vien, lai izvilktu dzīvību.
Bet vai latvieši par to satraucas? Parunā pa kaktiem, mazliet pačīkst, savelk jostas vēl par pāris caurumiem ciešāk un mēģina izdzīvot. Vēlēšanās atkal saklausās saldas runas un vēlē par tiem pašiem, kas gadiem krāpuši un muļķojuši. Tā vietā, lai ņemtu piemēru no grāmatā Sūnu ciema zēni aprakstītā un izmēztu visus aizpelējušos kaktus ar resni noēdušajiem Buķiem un Buķenēm. Iztīrītu mūsu mīļo Sūnu ciemu Latviju, sakārtotu, saliktu katrā amatā pa kārtīgam, zinošam cilvēkam un patiešām to pārvērstu par skaistu labklājības zemi.
Mums visus šos gadus turpinās nelietība pēc nelietības, glupība pēc glupības, nemākulība pēc nemākulības, un visi, kas to dara, pārbīda krēslus un smaidot dzīvo tālāk. Kaut piemēra pēc atcerēsimies, kā pārdeva Parex banku. Par šo darījumu gan, šķiet, dokumenti joprojām nav atslepenoti. Vai tik nebija tā, ka vispirms sadalīja divās bankās. Viena – valstij ar tiem sliktajiem kredītiem, otra – attīrītā un uzprišinātā – aizgāja pa kluso uz pārdošanu. Kā tas viss notika, īsti jau tautai nav zināms, bet baumo, ka pārdeva par smiekla naudu, kādiem 70 miljoniem. Un tos pašus ne jau investors atnesa un ielika bankā, bet norēķinājās ar tā gada peļņu. Pats nesamaksājot ne pliku pigu. Cik tur tā taisnība, bet tā baumo.
Tagad uzvirmojuši skandāli par Rail Baltica un airBaltic. Rail Baltica ir ne tikai garais stāsts, bet pat romāns. To šoreiz liksim pie malas. Bet par airBaltic gan ir vērts parunāt. Uzņēmums, kuru visus gadus stutējusi Latvijas valsts, aizdodot līdz pat pusmiljardam eiro. Lidsabiedrības prezidenta personā svēti solot, ka aizņemtā nauda tiks valstij atdota. Tobrīd galvenais bija glābt kompāniju no bankrota. Jā, pasaulē plosījās Covid-19, tad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā. Lidsabiedrībām visā pasaulē tie bija grūti laiki. airBaltic iecerētie sadarbības plāni ar Krieviju un Baltkrieviju sabruka un vajadzēja meklēt citus risinājumus. Ko tādos grūtos brīžos dara privātie uzņēmēji? Viņi caurlūko uzņēmuma izdevumus – samazina reklāmas budžetus, atlaiž daļu darbinieku, samazina algas, neveic nekādus pirkumus.
airBaltic nekas tāds nenotika. Jaunas lidmašīnas kā pirka, tā turpināja pirkt uz aizņemtas naudas rēķina, jo šo naudu nemaz nebija paredzēts atdot. Tikai jautājums – kāpēc par to skaidri un gaiši netika pavēstīts arī tautai? Gan jau tauta šos nelielos melus atkal piedotu. Galu galā ir izveidota jaunu lidmašīnu flote un tik varena, ka varam lidmašīnas izīrēt arī citiem.
Bet, ak tavu nedienu! airBaltic atkal ir bankrota priekšvakarā. Vajadzīga jauna nauda, un valsts vairs nevar tiešā veidā palīdzēt. Sapnis par nacionālo aviokompāniju ir izsapņots. Tiek meklēts kaut kāds slepenais investors un pēc tam iecerēts uzņēmumu kotēt biržā. Bet varbūt tam investoram interesē tikai jaunās lidmašīnas, nevis mūsu lidsabiedrība ar tās daudzajiem maršrutiem? Lai kādas basņas vai biļinas mums nestāstītu, ir skaidrs, ka jaunais investors nāks ar savām interesēm un arī prasībām. Arī te, kā jau ierasts, viss notiek miglas un tumsas aizsegā. Īpaši interesanti savas pasakas stāsta satiksmes ministrs Kaspars Briškens: viņš jau tajā visā nepiedaloties, tur visu organizējot valde un padome, un atbildība arī viņiem. Kaut nav pieredzēts, ka valsts, būdama īpašnieks, visas darījumu lietas uztic sev piederoša uzņēmuma izpilddarbiniekiem. Par atbildību runājot: Briškenam tā ir ne tikai kā ministram, bet arī ņemot vērā, ka viņš ilgus gadus bijis Rail Baltica stratēģiskās attīstības departamenta vadītājs un airBaltic padomes loceklis. Turklāt putras katliem viņš bijis viens no galvenajiem pavāriem. Tagad nu gan vajadzētu kopā ar kompanjoniem uzņemties atbildību un to putru arī izstrēbt.
Viens gan ir skaidrs – kur iesaistīta valsts nauda, tur vienmēr problēmas un nepatikšanas, jo ar to ļauts rīkoties īpašai cilvēku sugai.
Patīkami, ka meža nozare joprojām atšķiras no šīs sugas, un par to tad arī lasām žurnāla Baltijas Koks septembra numurā.
Ar prieku par piederību meža nozarei
Dzidra Smiltēna