Lieldienās draugi atsūtīja bildes, kur kopā ar bērniem dārzā zaķu atnestās olas meklē arī pieaugušie. Bērni taču visā nopietnībā tic tiem zaķiem, kas atnes krāsainas olas. Bet kā ir ar pieaugušajiem? Vai līdz dzīves brieduma gadiem spējam sevī saglabāt šo labticību brīnumam? Tie prātīgie jau saka: «Ko nu māžojies, tas jau tikai tāds joks.»
Taču Juris Rubenis uzskata: «Sasniegt maza bērna attieksmi pret dzīvi ar veca cilvēka zināšanām ir dzīves jēga uz zemes.»
Nepārstāt ticēt brīnumam, nepazaudēt interesi par dzīves notikumiem un norisēm, saglabāt alkas ar savām acīm skatīt svešas zemes, nebaidīties teikt patiesību, pat visnepatīkamāko. Cik daudziem no mums tam visam pietiek drosmes un uzdrošināšanās? Vieglāk un mierīgāk taču ir dzīvot, uzceļot apkārt žogu savai dzīves telpai un nedomāt par tiem kariem un ciešanām citās mājās un zemēs, lai jau paši ar visu tiek galā. Lai morāli labi izskatītos, pamānīties, aizslēpties aiz cita muguras, uzvelt savu vainu kādam līdzcilvēkam. Ko tad es, es jau neko, es tas baltais un pūkainais. Tas nekas, ka zaķpastala – bailīgs un nodevīgs.
Šajā sakarā atcerējos kādu atmiņu no savas bērnības. Biju izdarījusi blēņas un dabūju krietnu pērienu no tēva. Pēc tam viņš man teica: «Tās blēņas nebija pēriena vērtas, bet tu to saņēmi par to, ka visu mēģināji uzkraut savam brālim, kurš nebija pie vainas.» Tā bija laba mācība – spēt pašam atbildēt par savu rīcību.
Tāpēc, redzot pēdējā laika notikumus Latvijā, tā vien šķiet, ka dažs labs pelnījis kārtīgu pērienu, jo tā vēlme aizslēpties aiz citu mugurām, savas neizdarības aizklāt ar atrunām, drosmes trūkums rīkoties atbildīgos brīžos, patiesību samudžināt melu kamolos cerībā, ka tauta jau tāda glupa un vientiesīga – nepamanīs.
Bet tauta nemaz nav ne glupa un arī ne vientiesīga un, kad pacietības mērs ir pilns, tad ceļas kājās un vairs neklusē. Tā mūsu lauksaimnieki un arī meža nozares cilvēki, vairs nespēdami samierināties ar valdošo netaisnību, marta sākumā izgāja ielās, savas prasības iesniedzot gan premjerei, gan vides un zemkopības ministriem. Te ar atrunām un solījumiem vairs nekas nebūs līdzēts. Ja nesekos rīcība, tad rudenī atkal būs pilna Rīga gan ar nozares cilvēkiem, gan traktoriem.
Meža nozare, neskatoties uz sarežģījumiem un grūtībām, darbus turpina. Latvijas Finieris īstenojis attīstības stratēģiju un investējis ražošanas jaudu palielināšanā, marta beigās Kuldīgā atverot jaunu finiera ražotni.
Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) prezidents Andris Bite saka:
«Latvijas Finieris paplašina savu darbību, kas ir lieliska ziņa Latvijas tautsaimniecības kopējai izaugsmei. LDDK augstu novērtē Latvijas Finiera attīstības plānus, turpinot celt kokrūpniecības nozares prestižu un nozīmi ekonomikas attīstībā.»
Mēbeļu ražotāju asociācija Latvijā, savukārt, var lepoties, uzņemot asociācijā aizvien jaunus biedrus. Šoreiz ikmēneša sanāksmē dalībnieki pulcējušies SIA Laimdotas.
«Biznesā, tāpat kā dzīvē, vajag darīt labu,» tā saka SIA VMS Timber valdes priekšsēdētājs Matīss Kuba. Tieši labi paveiktais darbs šim uzņēmumam pērn atnesis Zelta čiekura apbalvojumu nominācijā Par inovatīvu uzņēmējdarbību.
Bet AS Latvijas valsts meži Mežvidu kokaudzētavas jaunais komplekss vērienīgajā būvju konkursā Latvijas Būvniecības gada balva 2023 saņēmis 1. vietu nominācijā Koka būve.
Žurnāls Baltijas Koks kopā ar meža nozari iekļaujas darbu apritē un turpina informēt par visu svarīgāko, kas notiek ar mežu, koku, vidi un cilvēkiem gan Latvijā, gan pasaulē. Tagad arī savā jaunajā interneta tīmekļvietnē. Veriet vaļā un ielūkojieties: www.baltijaskoks.lv! Ar jūsu padomiem un ierosinājumiem tā ar katru mēnesi taps labāka un interesantāka.
Jo dzīvē ļoti svarīgi ir Nevis šaubīties un vilcināties, bet rīkoties un uzdrīkstēties.
/ Zenta Mauriņa/
Lai mums visiem pietiek spēka labiem darbiem!
Dzidra Smiltēna