Anita Jaunbelzere
Uno Anžes ģimenes īpašumā jau ir tuvu 200 hektāriem meža. Lielākā daļa ir jaunaudzes, kas pamazām pāriet briestaudzēs. Visu – stādīšanu, kopšanu, meliorāciju un sīkkoksnes izvešanu – ģimene veic pašu spēkiem. Lielisks palīgs ir mazs mini izvedējtraktors, kura pirkumu Anže uzskata par savu veiksmes stāstu. Vēl Anžes ģimenei piemīt tāda īpašība – viss, ko viņi iestāda, izaug.
Šogad Anže piedalījās konkursā Sakoptākais mežs un saņēma augstu žūrijas novērtējumu.
Dārgi, bet lētāk nebūs
Uno Anže: Deviņdesmitajos pirmo zemi astoņu hektāru platībā, no kuriem trīs bija mežs, iegādājāmies pa sertifikātiem. Par to, ko nogriezām, vietā, kur kādreiz bijusi kūtiņa, uzcēlām savu mājiņu, guļbūvi. Toreiz ceļš uz šejieni vairāk bija piemērots traktoram, ne mašīnai un dažuviet – briesmas, kādi džungļi. Lai to visu sakārtotu, bija jāiznomā gan ekskavators, gan buldozers. Man jau bija izdevies pastrādāt pusgadu ārzemēs, Vācijā. Tur tad sapratu, kāda milzīga vērtība ir zemei un ka neliela platība nebūs piemērota tam, lai nodarbotos ar lauksaimniecību. Tāpēc turējos pie meža. Tētis mani visu laiku bija ņēmis līdzi medībās, tāpēc šī vide man bija pazīstama, tāpat kā cilvēki visapkārt. Cenšos pirkt klāt zemi, kas robežojas ar jau esošo īpašumu, lai viss vienuviet. Tomēr visas olas likt vienā groziņā arī ir mazliet riskanti, bez vēja jau nebūs. Tāpēc otrs īpašums ir Mārkalnes pagastā. Un tur atkal man viena vietiņa zināma, kuru nupat gribu nopirkt izsolē. Man ir ideja, ka vajag izrakt grāvi cauri visai saimniecībai, bet pietrūkst krituma. Pamērīju reljefu un sapratu, ka tad, ja dabūnu vēl vienu zemesgabalu vajadzīgajā pusē, kritums būs. Mēģināšu to nopirkt. Paskaitīju, ka pavisam esmu izracis jeb atjaunojis kādus piecus kilometrus grāvju.
Tā nu ir – kā kontā parādās nauda, tā man jāpērk zeme. Sievasmāte pukojas: «Tev tik zemi, zemi un zemi! Tā tak dārga!» Taču es sekoju līdzi tam, cik zeme maksā pasaulē. Tās cenas vēl neesam sasnieguši, un nav neviena zemes gabaliņa, ko es piektdienā nopirktu, bet kas pirmdienā būtu kaut par centu lētāks. Jā, cena ir liela, un mums nekad nav bijusi lieka naudiņa. Bet ko tad vajag? Mēs jau paši izvēlamies, ko mēs gribam. Neesmu pārdevis nevienu kvadrātcentimetru zemes, un pat doma tāda prātā nenāk. Es priecājos par to, kas ir, un zinu, ka jebkuru vietu var pārveidot.
Daudzi, kas atbrauc, brīnās – nekad nedomāju, ka jūs te tik dziļi mežā un ka to visu paši izdarījuši. Tomēr esmu pārliecināts – ja tu kur esi, tad esi par visiem simts procentiem. Kad es nopirku traktoru un sapratu, ka nauda ir jādabūn atpakaļ, strādāju pa 20 stundām. To visu vajadzēja ātri, jo cena tajā brīdī bija laba un laiks izvešanai arī piemērots. Uzdeva mugura, bija ļoti traki, bija jābrauc uz slimnīcu. Taču tiku uz kājām ātri. Tagad daudz ko zinu par medicīnu. Arī to, ka operācija nav glābiņš uz ilgu laiku. Muskuļiem jābūt nostiprinātiem. Katru rītu vingroju un, cik vien iespējams, peldu.
Ļoti delikāts traktoriņš
Visu mēs darām paši. Visas stādīšanas, kopšanas un retināšanas. Vienīgi lielos kokus paši nezāģējam, taču nu jau sešus gadus arī projām vedam paši, jo es nopirku traktoru. Tas ir viens no maniem veiksmes stāstiem. Internetā meklēju kādu pusgadu, līdz atradu, ka Igaunijā ražo labu mazo meža tehniku, turklāt stipri lētāku nekā Zviedrijā. Komplektācijā satvērējkausa vietā var uzlikt beramo kausu un sakopt ceļus. Tas ir 1,60 metru plats, šaurāks par džipu. Ļoti delikāts traktoriņš. Varu uzkrāmēt un izvest trīs kubikmetrus, un mežam nekas nebūs nodarīts pāri. Lai varētu izbraukt, neesmu izņēmis nevienu koku. Visas rindas palikušas. Tas, kurš zāģēja mežu, sacīja, ka neko tādu nav redzējis. Toreiz traktoriņš maksāja 51 000 eiro. Precīzi tāds pats zviedriem, tikai sarkanā krāsā, tajā brīdī maksāja 97 000 eiro.
Šodien man atkal ir lieli plāni. Gribu pirkt jaunu mini harvesteru ar kniebējgalvu, ar kuru varēšu izņemt līdz 30 cm resnus kociņus.
Uz otru gadu neviens nepaliek
Lielākā daļa nopirkta lauksaimniecības zeme. Ieaug viss, ko stādām. Gribas stādīt dažādas sugas.
Sākumā stādījām mistrojumā – rinda eglītes, rinda bērzu. Tagad – piecas rindas eglītes un tikpat bērzu.
Viena bija ļoti zema vieta, to sauca par Krustiņpurvu. Traktors tur peldēja. Mežzinis teica: «Liecies mierā, tur neko nevar izdarīt.» Es tomēr ķēros klāt un vispirms nomeliorēju. Tagad tur var staigāt īsos zābaciņos. Vienuviet atkal prasīju mežsargam Kārlim, ko lai stādu tādā nekādā zemē? Viņš saka: «Ja tev nav skaidrības, apar un tad skaties, kas tur sāks labāk augt. Tam tur arī patiks, un, kam tur patiks, tas tur arī augs.» Ja nu baltalksnis? Lai arī viņi aug. Būs dažādība. Laiks varbūt mainīsies, un alksnim nebūs ne vainas. Alkšņa tarai ir laba cena. Un izaug arī tas daudzreiz ātrāk nekā egle. Bijis taču arī tā, ka egles cena nepārsniedz pat pusi no alkšņa cenas. Mežam jau tā priekšrocība, ka tas nav kā labība laikus jānopļauj. Nav kur steigties. Priekšroku dodu atjaunošanas cirtēm. Es visu nogriežu un stādu pa jaunam. Mežā to noēnojumu var ļoti just. Kā tad pēc izlases cirtes būs ar to atjaunošanu? Tagad man aug priede un egle, kas labi sader, un visiem ir vienādi augšanas apstākļi. Visi iet vienā skolā, vienā klasē, un uz otru gadu neviens nepaliek.
Te bijis arī meža īpašnieku seminārs. Spriedām: «Ko atstāt? Bērzus, kas eglītes pārauguši, vai tomēr eglītes?» Viedokļi dalījās. Vieni saka – apakšā eglīte būs ļoti augstvērtīga un bērzam palīdzēs atzaroties, būs labs finieris. Citam atkal cits viedoklis, lai arī visi diplomēti mežinieki. Man prasīja, uz ko es vairāk orientējos – uz finieri vai vēl kaut ko? Taču es, skatoties šodien vēl augošā mežā, tos eiro nerēķinu. Priecājos, ka tas skaisti aug. Atceros, kad braucām ar tēti uz meliorācijas objektiem un griezām tādus skaistus baltus bērzus malkā. Vai kāds būtu domājis, ka šodien tas būs zelta vērtē? Bieži vien malku no meža neviens tā arī neizveda, tā viņa tur palika, nerunājot nemaz par zariem.
Ir man dažas palīkas priedes, neesmu izvācis. Man prasa: «Km tev tās cūku priedes?» Protams, zinu – lietasskoks tur nebūs. Domāju, kādreiz nocirtīšu, nomizošu, ierakšu zemē pie mājas, kur sievai podiņos puķes sakarināt.
Lācis nāca precīzi desmitos
Bites bija sievastēvam. Tā arī es aizrāvos. Tas nomierina. Ar medu daudz nopelnīt nevar, bet, ja cilvēkiem tas produkts patīk, tad man arī patīk ar to paņemties. Pirms pieciem gadiem katru nakti pie bitēm nāca lācis. Sapluinī stropu, paņem padusē rāmjus, aiziet, apsēžas kārklos un ēd. Suņi ņemas apkārt, šis pa brītiņam uzrūc un turpina. Biju uzstādījis kameru un varēju redzēt, ka inteliģents lācis – nāk katru vakaru precīzi desmitos.
Kad skāde bija sasniegusi trīs minimālo mēnešalgu apmērus, saucu komisiju, kas to visu fiksēja. Atbrauca puiši un meitenes ar pieciem džipiem, visu piefiksēja un aizbrauca. Un vakarā, precīzi desmitos, lācītis atkal klāt. Biju gatavs atkal gaidīt, līdz nodarītā skāde sasniegs vajadzīgo apmēru, bet lācis tā mistiski pazuda. Nebija vairs, un viss. Domā, ko gribi.
Pirms diviem gadiem brieži apēda visas sarkanās bietes. Tas bija bars, apmēram 20 briežu. Nepalika nevienas lapas, nevienas bietes. Sieviņa piektdienas vakarā atbrauca no Gulbenes, skatās – es pa nedēļu visu ražu noņēmis. Nodomā – malacis! Taču pagrabs tukšs.
Stirniņas bija savairojušās tik daudz, ka ēda pat eglītes. Tagad, kad lūšu medības ir aizliegtas, stirnu palicis pavisam maz. Saka, ka lūsim gadā vidēji vajagot 70–80 stirnu.
Te ir mana dzimtene
Tā nu, dzīvojot mežā, jāsadzīvo gan ar briežiem, gan ar lāčiem. Kad pievakarē izeju ārā un klausos brieža buļļa aura kliedzienu, nodomāju – ne katrs var ko tādu izbaudīt. Es varu aiziet, apsēsties pie kāda koka, sēdēt un domāt. Svētki ir svētki, bet ikdienā man patīk būt savrupi. Atceros, esmu šajā vietā bijis vēl kā mazs puišelis, braucu ar emku, mednieki iedeva, bet līkumu neizņēmu, apgāzos. Vai toreiz varēja ienākt prātā, ka paies gadi un būšu te saimnieks, kurš, nostājoties uzkalnā, pilnā balsī dziedās: «Te ir mana Dzimtene!» Zinu, ka šo mērķtiecību esmu mantojis no senčiem. Mani vecāki visu savu dzīvi kārtīgi ņēmušies arī pa dārzu, audzēja tulpes. Man vajadzēja savu rublīti, un pašam bija sava tulpju šķirne, par kuru atbildēju. Vecāki pat vairākās vietās iznomāja zemesgabaliņus. Mamma bija ārste, bija nakts dežūras, bet tik un tā abi vecāki skrēja un ņēmās, lai varētu uzbūvēt paši savu māju. Vecmāmiņa man igauniete. Kara pēdējā gadā vectēvu nošāva, un viņa palika viena ar pieciem bērniem. Otrs vectēvs bija ļoti strādīgs, visu laiku viņam vajadzēja jaunas tehnoloģijas – modernāko radioaparātu, siltumnīcā uztaisīja laistīšanas iekārtas, audzēja ūdeles, nodarbojās arī ar ģērēšanu. Viņā bija liels pamatīgums. Es agri sapratu, ka pret lietām jāizturas nopietni un ka nekas nenāk viegli.
