Lai vienā telpā meklētu atbildi uz būtisko – kā no zināšanām nonākt līdz reālām pārmaiņām procesos, produktos un domāšanā –, asociācija Latvijas Koks kopā ar Vidzemes augstskolu 9. aprīlī Valmierā pulcēja uzņēmējdarbības, izglītības, zinātnes un pašvaldību pārstāvjus nacionālā līmeņa konferencē Inovāciju ceļš: zināšanas > transformācija > izrāviens.
Asociācija Latvijas Koks
Vai kādreiz esat uzdevuši sev jautājumu, ko, jūsuprāt, ietver maģiskais vārds inovācija, kas valsts attīstības vīzijās tiek piesaukts teju biežāk nekā ilgtspēja? Droši vien cik cilvēku, tik atbilžu. Nereti par inovācijām Latvijā mēdz runāt viegli svinīgā vēlamības izteiksmē, skanot daudz anglicismiem, rādot iedvesmojošus ārvalstu piemērus un uzsverot, cik ļoti mums tādu pietrūkst. Lai krāsas sabiezinātu, to skaudri pastiprina arī statistika. Eiropas inovāciju indeksā Latvija ir trešajā vietā. No beigām. Tā nu bieži turpinām dzīvot ar ilūziju – ja par inovācijām pietiekami daudz runāsim, tad tās kaut kā pašas no sevis sāks notikt. Nenotiks. Inovācija nav dekoratīvs vārds stratēģijas dokumentā, un tā nav arī skaistāka etiķete ērtam paradumam. Patiesa inovācija sākas brīdī, kad rodas kolektīva sapratne – vecais veids vairs nevelk, plāksteris nepalīdz, un ir jāmaina domāšana, nevis tikai noformējums. Tā ir drosme sākt. Bieži – ar šķietami mazu solīti.
Konference Inovāciju ceļš: zināšanas > transformācija > izrāviens skaidri iezīmēja, ka mūsu galvenā problēma nav resursu vai ideju trūkumā, bet drīzāk dažādu faktoru kombinētā nespējā pietiekami ātri un sistemātiski uzdrīkstēties pārvērst zināšanas par praktiskām pārmaiņām izglītībā, uzņēmumu procesos, pašvaldību lēmumos un valsts attīstības prioritātēs. Tikai tad, ja šīs daļas savienojas, rodas reāls izrāviens. «Triju gadu laikā esam runājuši par cilvēku un bioekonomiku, izglītību un inovāciju nozīmi. Tas nav tikai tematu uzskaitījums, bet tas ir skaidrs attīstības virziens. Jo bez cilvēka nav nozares, bez zināšanām nav izaugsmes, un bez inovācijām nav nākotnes. Taču būtiskākais ir saprast, ka inovācijas nenotiek pašas no sevis. Tās rodas brīžos, kad satiekas pieredze un idejas, kad veidojas jēgpilna diskusija un kad kāds uzdrošinās paskatīties uz lietām citādi. Tā ir iespēja ielikt nākamo soli mūsu nozares attīstībā. Jo jautājums nav, cik tālu šobrīd esam, bet vai esam pietiekami drosmīgi iet tālāk un darīt vairāk,» konferences atklāšanā uzsvēra asociācijas Latvijas Koks valdes locekle Sigita Alksne.
«Jautājums nav, cik tālu šobrīd esam, bet, vai esam pietiekami drosmīgi iet tālāk un darīt vairāk. Tad horizonts vairs nav robeža, bet iespēja jaunam izaicinājumam,» konferences atklāšanā uzsvēra asociācijas Latvijas Koks valdes locekle Sigita Alksne.
Kur ir problēma?
Latvija nav starp Eiropas inovāciju līderēm ne jau tādēļ, ka mēs būtu dumjāki vai slinkāki par citiem. Lielākā problēma ir domāšanas kļūdās (kas atspoguļojas arī statistikā), kad inovāciju uztveram pārāk šauri, gandrīz tikai kā jaunu tehnoloģiju vai unikālu izgudrojumu, un pārāk bieži gaidām lielo risinājumu, nevis sākam ar maziem, konkrētiem uzlabojumiem. Mums bieži ir laba problēmu izpratne, bet trūkst drosmes un sistemātiskas rīcības. Te nepalīdz bailes kļūdīties, jo sevišķi publiskajā sektorā un lielās sistēmās, kur valda vēl padomju perioda atstātais piesardzības reflekss – labāk nedarīt, ka nedabū pa pirkstiem. Ak, jā, protams, arī nespēja vai negribēšana redzēt to, cik daudz labu lietu Latvijā jau notiek. Kas nemanot pašus iedzen mazspējas naratīvā. Tieši tāpēc Latvijā bieži pietrūkst uzņēmības, uzdrīkstēšanās un veselīgas devas nekaunības izkāpt no formāliem rāmjiem.
Klau, bet kas īsti ir tā inovācija?
Gan jau daudziem acu priekšā uzreiz parādās laboratorija, patents, robots, mākslīgais intelekts vai kāda ļoti sarežģīta tehnoloģija. Taču inovācija var būt arī daudz vienkāršāka un reizē daudz plašāka. Inovāciju stratēģijas uzņēmuma Helve līdzdibinātāja Līva Pērkone konferencē trāpīgi uzsvēra, ka dažreiz viss sākas ar jautājumu, kas mūsu kolektīvā visvairāk traucē strādāt labāk? Ja tu atrodi gudrāku veidu un tas rada vērtību, tā jau ir inovācija. Produktīvāka darba metode, ātrāks process, ērtāks pakalpojums, precīzāk saprasta klienta vajadzība, jaudīgāks zīmols, labāk izmantots resurss vai drosmīgāka sadarbība starp nozarēm. Vienlaikus AS Latvijas Finieris valdes priekšsēdētājs Jānis Ciems uzsvēra, ka uzņēmējdarbībā aiz katras inovācijas gandrīz vienmēr ir jautājums par naudu, izdzīvošanu vai konkurētspēju, nevis par vēlmi «vienkārši būt moderniem». Uzņēmumi neievieš pārmaiņas, lai uzrakstītu skaistu relīzi. Tie vēlas pelnīt vairāk, nezaudēt tirgu, samazināt riskus vai iegūt jaunas priekšrocības.
Vēsturnieka Gata Krūmiņa vārdiem, inovācija bija arī izvēle veidot Latvijas valsti, agrārā reforma vai jauna domāšana par sabiedrības organizāciju. Tas, kas vieno, – inovācija vienmēr ir tur, kur kāds kaut ko sāk darīt citādi un rezultātā rodas lielāka pievienotā vērtība. Ja vērtība neaug, tad tā ir tikai aktivitāte.
Tieši šeit rodama būtiskā atšķirība starp inovāciju un izgudrojumu. Izgudrojums var būt vienreizējs notikums. Kaut ko atklāj, uzprojektē, apraksta un noliek plauktā. Inovācija ir process. Kad kaut kas jauns sāk strādāt dzīvē. Kad to kāds lieto, kad tas maina paradumus, samazina izmaksas, ceļ kvalitāti vai rada jaunu tirgu. Tas ļauj inovāciju ieraudzīt ne tikai lielajās revolūcijās, bet arī mazajos ikdienas solīšos.
Kurp ej, pasaule? Vai tai sekojam?
Tas nenozīmē, ka tehnoloģijām nav nozīmes. Tieši otrādi, mūsdienu pārmaiņu dinamikā tās ļoti strauji transformē cilvēka darbu un pasaules redzējumu. Konference ļoti skaidri parādīja, ka nākotnes inovāciju priekšgalā stāv daudz strauji mainīgu rīku un domāšanas modeļu. Mākslīgais intelekts, automatizācija, lielie dati, digitālie dvīņi, attālinātā izpēte un viedās sistēmas jau ir šeit. Un tie eksponenciāli attīstās. Turklāt revolūcija nav tajā, ka pastāv šādi algoritmi, bet izmainītā paaudzē, kur tie ir kabatā katram – tālrunī. Tās nav vēl kādas jaunas aplikācijas, bet realitāte, kurā pieņemt lēnus un smagnējus lēmumus kļūst arvien bīstamāk.
It īpaši izglītībā, ko tāpēc nedrīkst valstiski uztvert kā kādu atsevišķu nozari, bet gan pamatu tam, vai Latvijā vispār būs iespējama inovatīva domāšana, uzņēmējdarbība un labklājības attīstība. Izglītībai ir jāmainās nevis tāpēc, ka tas labi izklausās, bet tāpēc, ka citādi mēs sagatavosim cilvēkus vakardienai. Bērni intuitīvi domā starpdisciplināri un drosmīgi, bet esošā skolas sistēma ar laiku viņus ierāmē pareizo/nepareizo atbilžu slazdā. Tas kļūst par inovācijas bremzi jau pašā sākumā. Vidzemes Augstskolas attīstības prorektore Iveta Putniņa uzsvēra, ka izglītības transformācija nevar aprobežoties ar programmu maiņu. Jautājums ir daudz plašāks – kā vienlaikus veicināt zināšanu un pievienotās vērtības attīstību reģionos, kā līdzsvarot brīvās izvēles ar reālajām nozaru vajadzībām un kā katrai izglītības iestādei, sākot no bērnudārza līdz augstskolai, būt par inovāciju sadarbības platformām.
Ja skatāmies uz demogrāfiju, digitālo atpalicību un prognozēto skolotāju trūkumu pēc 20–25 gadiem, tad Latvija nevar atļauties greznību turpināt pazaudēt jauniešus. STEM izglītības centra Latvijā idejas autore un izveidotāja Linda Liepiņa pauda, ka nākotnes skolotājam jākļūst nevis tikai par priekšmeta atprasītāju, bet mentoru un līderi, kas palīdz nevis tikai iziet programmu, bet veidot esošajai realitātei maksimāli piemērotu, jēgpilnu dzīvi, kas balstīta kritiskajā domāšanā un dabiskā iekšējā motivācijā dinamiski mācīties visa mūža garumā. Tehnoloģijas šajā procesā nav ienaidnieks. Tās ir rīks. Taču tikai tad, ja tās lieto jēgpilni. Bērnam nav vajadzīgas tehnoloģijas kā izklaides turpinājums. Viņam vajag tehnoloģijas, caur kurām saprast sarežģītas lietas vienkāršāk, drošāk un tuvāk dzīvei ārpus ekrāna.
Diemžēl šobrīd jaunieši par STEM jomām joprojām izrāda pārāk mazu interesi. Taču tas nav tikai izglītības sistēmas defekts. Tā ir visas sabiedrības komunikācijas kļūda. Vecākiem ir lielākā ietekme uz skolēna karjeras izvēli, pedagogiem ir loma prasmju un zināšanu attīstīšanā, bet uzņēmumiem ir jāiedod konteksts – jāpaskaidro, kam šīs zināšanas dzīvē būs vajadzīgas. Šāda trijstūra Latvijā joprojām trūkst, ir pārliecināts LMT Izglītības iniciatīvu vadītājs Jānis Urtāns.
Bet kā tad ir ar mūsu varēšanu?
Viena no svarīgākajām konferences funkcijām bija iedot pretindes devu ierastajam latviešu mazspējas stāstam. Jo Latvijā inovācijas, tostarp izglītībā, notiek jau tagad. Dažādās formās, dažādos mērogos, bet ne vienmēr ar lielām fanfarām. Roboskola, LMT STEM izglītības iniciatīvas, fonda AUGT atbalstītie projekti (starp tiem arī Latvijas Koka Lietkoku čemodāns)… tie ir tikai konferencē minētie piemēri, bet saraksts ir garš. Būtiski, ka daudzas ir mērogojamas lietas – risinājumi skolām, līderība izglītībā, jauni mācīšanās formāti, ko atliktu tikai sistemātiski ieviest.
Valmieras novads ir izcils piemērs tam, kā arī pašvaldība var nevis tikai administrēt teritoriju, bet mērķtiecīgi veidot platformu inovācijām. Industriālās teritorijas, dzelzceļa piesaiste, loģistikas laukumi, uzņēmējdarbības grantu programmas, inovāciju kvartāls, sadarbība ar augstskolu un tehnikumu – tas viss uzskatāmi parāda, ka inovācija var būt arī publiskās pārvaldības kompetence, ne tikai uzņēmumu privilēģija.
Jā, un kā tad ar tiem? Nu galīgi nav tā, ka tikai trešā daļa uzņēmumu Latvijā kaut ko inovē. Lai gan bāzes tehnoloģijas var būt senas, tās nepārtraukti tiek pilnveidotas un jaunu produktu meklējumi notiek pastāvīgi. Inovācijas bieži ir ikdienišķas un mazāk skaļas, nekā cilvēkiem šķiet. Vienlaikus ir uzņēmumi, piemēram, Kronospan Riga, kas pilnībā pārgājuši uz otrreizējās koksnes izmantošanu ražošanā vai mērķtiecīgi būvē augstas pievienotās vērtības zīmolus. Šo piemēru uzskatāmi demonstrēja uzņēmuma Marks M vadītājs un zīmolu Nakts Mēbeles, Pils matrači un Heavens radītājs Juris Griķis. Latvija var. Tikai valsts līmenī jāpieņem – jo radikālāka inovācija, jo grūtāk to ieplānot klasiskā biznesa loģikā, tāpēc vajadzīgs kombinēts visa veida atbalsts, lai vairotos drosme investēt ne tikai saprotamajā, bet arī nezināmajā.
Piezemējums bioekonomikā
Konference beidzās ar burtisku atgriešanos pie zemes – Latvijas lielākā dabīgā resursa un pamata bioekonomikai, kur mūsu tautsaimniecībā milzīga loma ir meža nozarei. Vairumam patīk nākotnes kontekstā uz to skatīties caur koksnes ķīmijas, jaunu kompozītmateriālu vai viedo risinājumu rozā brillēm. Tas ir pareizi. Taču nedrīkstam aizmirst pamatu, uz kā tas būvēts. Meža nozares vērtību piramīdas apakšā ir ļoti stabilas lietas. Selekcionēti stādi, apsaimniekots mežs, loģistika, mehāniskās pārstrādes ķēde, dēļi, plātnes – ikdienišķi, pasaulē visiem vajadzīgi koksnes produkti. Šodien un rīt. Tos rada uzņēmumi, kam ir stabila eksporta spēja, akumulēts kapitāls investīcijām, augošas algas, zināšanas un idejas. Ja šie pamati ir droši, tad virs tiem var celt nākamo pakāpi. Ja šo pamatu nav, tad visa runa par augstu pievienoto vērtību paliek teorija.
Citējot Latvijas Finiera attīstības projektu vadītāju Gati Ķepīti, Latvijai nav jāizvēlas starp veco kokrūpniecību un wow inovācijām. Tā ir aplama domāšana. Pareizais ceļš ir izmantot spēcīgos meža nozares pamatus kā platformu nākamajam attīstības stāvam. Piramīdas virsotne nevar levitēt gaisā. Taču, ja pamatne ir stipra, tad virsotnei būs, kur augt.
Tāpēc galvenais konferences secinājums ir ļoti konkrēts. Latvijai nav jāsāk no nulles. Mums tikai ir jāiemācās savienot zināšanas ar rīcību, izglītību ar uzņēmējdarbību, tehnoloģiju ar pielietojumu un drošu bioekonomikas pamatu ar nākamo pievienotās vērtības pakāpi. Un tad horizonts tiešām kļūs nevis par robežu, bet par iespēju. Būsim drosmīgi sākt!
Noskaties konferences ierakstu!