Anita Jaunbelzere
Sākusi kā mežziņa vietniece, Rita Benta reāli ir iepazinusi visu meža apsaimniekošanas ciklu, sākot ar sēklu iegūšanu, kociņu stādīšanu, kopšanu, dabas aizsardzību, meža ugunsdzēsību un likumu ievērošanu. Daudzus gadus strādājusi Valsts meža dienestā, tad Zemkopības ministrijas Meža departamentā, tagad viņa lasa lekcijas maģistriem Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Meža un vides zinību fakultātē. Šoziem Benta par mūža ieguldījumu meža nozarē saņēma lielo Zelta čiekuru un priedes sēklas zelta piespraudi.
Pirmie darbaudzinātāji – mežsargi
Rita Benta: – Mana pirmā darbavieta ir Zvirgzdes mežniecība un mani pirmie darbaudzinātāji – mežsargi. Tādi pamatīgi vīri. No viņiem mācījos saprast ne tikai to, kas rakstīts mācību grāmatās, bet to, kas mežā notiek reāli. Un pamatot savu viedokli, kāpēc es darīju tā, kā darīju, un kāpēc tas ir pareizi. Tas ļoti noder arī šodien. Es taču apzināti neuzrakstīšu nevienu normu, kas mežam darītu pāri. Tas nav iespējams, jo es redzu visas sakarības. Tikko sākās kovids, vedu mazbērnus uz Dzelzāmura mežu, lai izskrienas, bet es varu vērot, kā izauguši pirms nu jau gandrīz četrdesmit gadiem stādīti koki. Esmu ar dabu saaugusi.
Grūti bija toreiz ieaudzēt priedes Dzelzāmura iecirknī, kur bija arī medību saimniecība. Bez žoga nevarēja. Tāpēc stādījumiem apkārt apvilka metāla pinuma žogu. Bet to zaga. Un mežsargs Kārlis Punka to nevarēja pārdzīvot. Atjauno un atkal, atjauno un atkal kāds nospēris.
Mežniecībā bija grāmatvede Hedviga. Visa dzīve pulsēja ap viņu. Nāca sievietes un teica – tu piesaki man frizieri. Viņa: labi, kad tev vajag? Pārdevēja nāca pasūtīt veikalam preces no mūsu telefona. Nāca arī tie, kam vajadzēja pieteikt vetārstu…
Bet viens mežsargs mani skoloja tā: likumos noteikts viens, bet aizbrauc, paskaties, kā ir dabā. Tur liek izzāģēt visus bērzus, bet purvājā, kur bērzs aug, tas velk to priedi iekšā. Ne vienmēr viss, kas noteikts, ir pareizi. Un tad es sāku tā domāt. Mums bija gan priežu meži, gan lapu koku masīvi. Un bija laiki, kad lapu koku mežaudzes uzdeva atjaunot ar skuju kokiem. Es sapratu, ka tas ir šķērsām.
Ir tāds vietvārds Ritas priedes
Uz Iecavas mežniecību aizgāju, jo Iecavā dzīvoja mani vecāki un mammai veselība bija sašķobījusies. Tur manā pārziņā nonāca arī sēklu plantācija un kokaudzētava. Tādu iespēju daudziem nebija, un man tas šķita interesanti. Man bija jāvērtē priežu ziedu raža, jāatbild par priežu vainagu veidošanu, čiekuru ievākšanu. Semināros, mācoties kokaudzētavu specifiku, sapazinos ar ļoti gudriem cilvēkiem, šīs jomas ekspertiem.
Uz kokaudzētavu un sēklu plantāciju ekskursijās nāca daudz bērnu. Un es stāstīju, kā tās sēklas iegūst, kā vainagus veido. Internātskolas bērni nāca palīgā ravēt. Stādīt jaunaudzes palīdzēja skolēni un arī mednieki. Es gāju mežsargiem līdzi bērnus savākt. Viņi teica: mēs vieni paši nē, bērni vēl mežā pazudīs. Vadīju stādīšanu arī tajā reizē, kad palīgā nāca Dāviņu iedzīvotāji un daudzi bezdarbnieki no tuvākās apkārtnes. Citi stādīja pa biezu, citi aizskrēja visiem pa priekšu, izlaižot stādvietas, bet es visus drīpelēju un cītīgi uzraudzīju. Tā nu to vietu mežsaimnieki nodēvēja par Ritas priedēm. Mežzinis Juris Māliņš, kurš vēl tagad strādā valsts mežos, teica, ka Ritas priedes Dāviņu pusē kļuvušas par vietvārdu. Stāstot ceļu, tā arī saka – brauc līdz Ritas priedēm, tad pagriezies… Es atceros to mežaudzi un to, kā mežsargs to sargāja, īpaši no smecerniekiem.
No Zemkopības ministrijas uz Iecavas mežniecības stādaudzētavu vērtēt paveikto brauca daudzi. Un tad kad Valsts meža dienestā vajadzēja kadrus, aicināja mani. Konkurss bija liels un jautājumu daudz. Prasīja, kā es vērtēju jaunaudžu kopšanas stāvokli valstī? Teicu, ka situāciju visā valstī nepārzinu, mūsu MRS gan. Teicu, ka vienmēr pietrūkst naudas dabiskām jaunaudzēm, kas būtu jākopj. Mani paņēma uz Rīgu. Tie, kuri palika, to vērtēja pozitīvi un uztaisīja skaistu atvadu balli. Uzdāvināja man albumu, kur visi mežniecības un centra darbinieki pie savām fotogrāfijām bija pielikuši kādu dzejolīti. Arī romantiskus. Lūk, kas rakstīts zem MRS direktora Andreja Bulles foto: «Nakti sapņu zirgā braucu spožas zvaigznes apraudzīt. Nakts ir tumša, nav neviena, kam man ceļu paprasīt. Zirgi paši zina ceļu, piena ceļš zem kājām tiem, arvien tālāk zirgi traucas, zeme jau kā zvaigzne mirdz…»
Meža dienestā manā pārziņā nonāca sēklkopība un meža atjaunošana. Sektora vadītājs bija Jurģis Jansons. Ar viņu kopā pudu sāls apēdām. Tad mani pierunāja vadīt mežsaimniecības daļu. Daļa bija liela, un speciālisti bija spēcīgi. Starp tiem arī Arnis Muižnieks, Arnis Gailis, Agnis Šmits, Aiva Jansone.
Tad dienests dibināja konsultāciju centru. Es šo ideju atbalstīju, un man bija priekšstats, kādam tam vajadzētu būt, jo zināju, ka nāk Eiropas projekti, bet mežziņiem nav laika ņemties ar tādām lietām. Tomēr daļa mežziņu šādu domu neatbalstīja. Kad sāku strādāt meža dienestā, Arnis Melnis sūtīja mani uz Zviedriju, ņēma līdzi uz semināriem. Tas pameta mani uz priekšu pa daudziem gadiem.
Kad izveidojās akciju sabiedrība Latvijas valsts meži un Valsts meža dienestā arī notika pārmaiņas, vairāki mani kolēģi aizgāja strādāt uz Zemkopības ministrijas Meža departamentu. Daudzus gadus vēlāk es viņiem piebiedrojos.
Meži, meži, tumšie meži…
Meža departamentā nostrādāju astoņpadsmit gadus. Vadot neskaitāmas darba grupas, lai izstrādātu jaunus un pilnveidotu jau esošos normatīvos aktus, nācās strādāt ar ļoti daudzām interešu grupām. Esmu daudz ko iemācījusies un sapratusi, kas ir kompromisa māksla.Redzējusi, kā, aizstāvot profesionāli un zinātniski pamatotas normatīvo aktu normas, kājās ceļas visa meža nozare un kā mēs panākam, ka valstī tiek izsludināta ārkārtējā situācija vienas sliktas vaboles – egļu astoņzobu mizgrauža – dēļ.
Vēl man gribētos pieredzēt, ka meža speciālistiem un zinātniekiem tomēr izdosies izmainīt normatīvo aktu nosacījumus, kas šobrīd ved uz to, ka pie jūras mēs zaudējam priedi, bet liegumos – egli.
Jā, likumu grozījumi ir jāapspriež ar dažādām interešu grupām. Taču, ja vienkāršās, mežsaimniekam saprotamās normās sāk iejaukties cilvēki no malas, kas nespēj vai apzināti negrib pārskatīt spēles laukumu tā, kā mežsaimnieki, daudz laika un enerģijas izkūp gaisā. Lai izprastu mežā notiekošos procesus, cēloņsakarības, kas ir pamats tā saprātīgai un līdzsvarotai izmantošanai, un, kā mēdz teikt, neiebrauktu grāvī, vajadzīgas gan zināšanas, gan pieredze.
Katra jaunā normatīvo aktu norma, pirms par to sākta apspriede, ir izvērtēta kopā ar meža īpašniekiem, apsaimniekotājiem, meža dienesta ļaudīm un zinātniekiem. Tā tas notiek. Sanāk priekšlikumi, mēs tos izvērtējam un tikai tad ejam tālāk. Un tad sākas. Daudzu dabas draugu galvenā doma, iepriekš pat necenšoties nosacījumus izvērtēt, iedziļināties un kopīgi diskutēt, ir – ko viņi tur atkal sarakstījuši? Protams, grib vairāk izcirst. Bioloģiskā daudzveidība samazināsies. Tādas ir frāzes, necenšoties piedāvāt kādu zinātniski pamatotu kompromisu. Tas ir ļoti sāpīgi. Aizstāvot Meža likuma normas, meža nozares speciālistiem negaidīti bija jāuzklausa meža ekspertu iebildumi pret apses cirtmeta samazināšanu. Uz Saeimu nāca līdzi profesors Līpiņš ar saviem pētījumiem, kas pierāda, ka pie esošā apses ciršanas vecuma tajā jau masveidā ir ieviesusies trupe. Taču tie, kas šajos jautājumos nebija iedziļinājušies vai nevēlējās to darīt, nostājās profesoram pretim. Tas bija šoks. Cilvēki pavada laiku, saņem algas, lai strīdētos par to, kas labāk – apsi nocirst vai sapūdēt. Par to notiek cīņa. Jau vēlāk, kad, pamatojoties uz citu valstu pieredzi, zinātniskajiem pētījumiem un klimata pārmaiņu samazināšanas nosacījumiem, tika izstrādāti priekšlikumi par galvenās cirtes caurmēru izmaiņām, tie tika novirzīts uz tiesu. Tad gan meža nozare cēlās kājās – mežsaimnieki, zinātnieki, praktiķi, kokrūpnieki iesaistījās šī normatīvā akta, kas jau darbojās, aizstāvībā. To, kas notika, varētu ierakstīt Ginesa rekordu grāmatā. Meža departaments un Valsts meža dienests sniedza statistiku, zinātnieki prezentēja veiktos papildu pētījumus. Aiz katras rindkopas bija kāds zinātniskais darbs. Gan mūsu pašu, gan ārzemju zinātnieku. Strādājām ļoti daudz. Pierādījām, ko nozīmē kvalitatīvs mežs CO2 piesaistei. Lai aizstāvētu meža nozares darbības un normatīvā akta grozījumu pamatojumu, uzstājās gan akciju sabiedrības Latvijas valsts meži, gan Meža īpašnieku biedrības, gan Valsts meža dienesta, gan meža zinātnieku, gan kokrūpnieku pārstāvji. Tas bija patiesības stāsts, no kura nāca ārā milzīgs spēks un vispusīgs, zinātnisks skatījums. Tad nu tiesas lēmums šo normu neapstrīdēja, taču noraidīja, jo tā neesot pietiekami izvērtēta.
Nav izvērtēta? No sava datora biju nosūtījusi 33 uzaicinājumus uz sanāksmēm un semināriem. Kur tas notiks, cikos, par ko runāsim, kas uzaicināts – man ir visi šie saraksti, un tas ir neapstrīdami. Taču masu saziņas līdzekļos parādījās ziņas, ka šis jautājums nav ticis apspriests.
Atceros, brīžam, par to visu domājot, man galvā skanēja rindas: «Meži, meži tumšie meži, ļaujiet man vēl padomāt, rīt man jāiet tiesas priekšā, patiesība jāstāsta.» Taču patiesības stāstu cēlās rakstīt visa nozare. Tas bija unikāli un apliecināja, ka šī izstrādātā normatīvo akta norma ir vērsta uz saprātīgu meža apsaimniekošanu, kas nodrošina meža resursu līdzsvarotu un ilgtspējīgu izmantošanu, neviens nemeloja. Meža zinātniekus nepiedabūtu ne par kādu naudu aizstāvēt meža apsaimniekošanai neatbilstošus mērķus, kas nav zinātniski pamatoti. Arī mani neviens nepiespiestu cīnīties par kaut kādiem meža apsaimniekošanai, līdzsvarotai un ilgtspējīgai izmantošanai neatbilstošiem nosacījumiem. Kā eksperte ar lielu pieredzi es nepieļautu, ka Meža departaments ko tādu prezentē.
Atlaist vai pieņemt klāt?
Daudzus gadus svarīgākais no svarīgākajiem valsts uzdevumiem ir samazināt ierēdņu skaitu. Tajā pašā laikā specifisku attiecīgās nozares speciālistu un zinātnieku izstrādātu normatīvo aktu pieņemšanā un apspriešanā iesaistās ļoti daudz cilvēku, kuri nepārzina šo nozari. Tas ļoti pagarina normatīvo aktu pieņemšanas procesu un prasa lielāka skaita speciālistu iesaistīšanu. Par kādu valsts pārvaldes samazināšanu mēs varam runāt? Ja tā turpināsies, valsts pārvaldei jāaug.
Piemēram, Meža departamentam attiecībā uz normatīvo aktu grozījumiem par galvenās cirtes caurmēru izmaiņām jātaisa ietekmes uz vidi izvērtējums. Ierēdņi taisīs vērtējumu, jau zinot, kāds būs rezultāts. Pēc tam sagatavoto dokumentu laidīs apspriešanā. Tajā piedalīsies liels skaits cilvēku – ministriju ierēdņi, ietekmes uz vidi speciālisti, Valsts meža dienesta pārstāvji, zinātnieki, akciju sabiedrības Latvijas valsts meži darbinieki, dabas draugi. Tālāk dokumentu skatīs Ministru kabinetā. Visi apspriedīs. Ko apspriedīs? To, ko meža nozares eksperti sadarbībā ar zinātniekiem ir uzrakstījuši. Tad pasakiet, kurš par viņiem ir zinošāks? Katrā darba grupā būs aptuveni trīsdesmit cilvēku. Cik laika, cik degvielas aiziet, cik CO2 izdalās, lai sarīkotu šādas bezjēdzīgas tikšanās?
Tikko ir apturētas normas, kas izstrādātas, lai vienkāršotu meža apsaimniekošanu regulējošus nosacījumus, mazinātu administratīvo slogu, saīsinātu garas procedūras. Tas viss apturēts saujiņas speciālistu dēļ, kuri nav mežsaimnieki. Kurš var labāk pateikt, kas darāms mežā, kā nozares speciālisti, praktiķi un zinātnieki? Šīs normas ir jāizstrādā speciālistiem, pamatojoties uz valsts kopējo un nozares stratēģiju.
Ar tādu pieeju, kāda ir šobrīd – visu sarežģīt, nevis vienkāršot –, cilvēki ir jāņem klāt, nevis jāatlaiž.
Ja ejam uz ierēdņu skaita samazināšanu, tad jāiet arī uz to, ka likumprojektus, pamatojoties uz stratēģiskiem dokumentiem, izstrādā profesionāļi un nes par to atbildību caur kādu kontroles instrumentu. Mežu nacionālais monitorings ir ļoti labs instruments. Tā datus ir grūti apstrīdēt.
Pakļaujoties spiedienam, zaudējam vērtības
Gar jūras līča krastu ir trīssimt metru krasta kāpu aizsargjosla, kur neviens nedara neko, bet tālāk ir līdz piecus kilometrus plata ierobežotas saimnieciskās darbības aizsargjosla, kurā priedes atļauts cirst tikai līdz 0,2 hektārus lielos laukumiņos. Šādos laukumiņos jaunām priedītēm gaismas nepietiek. Tur pamatā aug vien kropli bērziņi. Tā ir milzīga kļūda, ko sajutīs mūsu mazbērni un uztvers to kā mežsaimnieku kauna traipu. Jāpanāk, ka ierobežotas saimnieciskās darbības zonā piejūrā atļauj cirst mazās atjaunošanas cirtes. Gaujas nacionālajā parkā ir vēl traģiskāk. Tur priežu vietā ienāk lazdas. Man zaļo pārstāvji jautāja – kā es varu apgalvot, ka cilvēki nacionālajā parkā grib redzēt priedi? Pakļaujoties zaļo spiedienam, mēs Latvijā skaistākajās vietās priedi zaudējam.
Arī tur, kur neļauj izstrādāt mizgraužu sapostītās egles, tagad izskatās kā šausmu filmā. Lielās, skaistās egles gāžas krustu šķērsu, un izvākt tās nedrīkst. Kā saka meža zinātnieki – 300 gadus tur egli neredzēsim. Tas, kā dēļ tur sākotnēji tika izveidots biotops, zem mizgraužu bojātajām un jau sakritušajām eglēm sen ir pazudis, bet meža īpašniekam jāskatās, kā mežs aiziet postā.
Mizgraužu dēļ ārkārtējā situācija
Milzīgu enerģiju prasīja izsludināt ārkārtējo situāciju valstī egļu astoņzobu mizgrauža dēļ. To varēja panākt, pamatojoties uz normatīvajiem aktiem par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli valstī. Tas ir likums, kas saistīts ar kara darbību, cilvēku evakuāciju, plūdiem. Un te – kaut kāds mizgrauzis! Vajadzēja, lai visi saprastu: ja to neizdarīsim, meža nozarei un līdz ar to visai valstij zaudējumi būs milzīgi. Seminārs semināra galā, braucām uz mežu, rādījām. Viens otrs teica: tu mūžam to nedabūsi cauri. Es atbildēju: tad atvadāmies Latvijā no egles.
Tie vārdi – ārkārtējā situācija valstī – bija ļoti nopietni. Ļoti īsā laikā mums, meža nozares speciālistiem un zinātniekiem, vajadzēja sagatavot pamatojumus ārkārtējās situācijas izsludināšanai. Pirms izskatīšanas Ministru kabinetā vēl pēdējā minūtē bija jādod precizējumi. Ļoti profesionāli nostrādāja Meža departamenta speciāliste Evelīna Skrastiņa, un arī man tecēja pa muguru sviedru strūkliņa. Prese jau stāvēja pie durvīm un gaidīja komentārus. Sekoja uzdevums šos meža nozarei tik specifiskos nosacījums ietvert meža normatīvajos aktos, veicot grozījumus Meža likumā un normatīvajā aktā par meža aizsardzību. Tad, kad to izdarījām, bija tāds gandarījums, varēju runāt ar žurnālistiem, laikam jau priekā mirdzošām acīm.
Vērtīgs mežs balstās uz tā kopēju prasmi
Tā nu sanāca, ka pērn jūlija vidū beidzu darbu Zemkopības ministrijā un septembrī Meža un vides zinātņu fakultātē sāku pasniegt mežzinību maģistru pirmajam kursam. Ļoti īsā laikā vajadzēja paspēt sagatavot lekcijas un praktiskos darbus. Mācu studentiem, ka mežā notiekošo procesu cēloņsakarību izpratne ir pamats meža saprātīgai un ekonomiski izdevīgai apsaimniekošanai. Lekcijās arī uzsveru, ka vērtīgu mežu veidošana balstās uz mežsaimnieku prasmi. Šo domu īpaši popularizējuši mūsu meža zinātnieki Pēteris Zālītis un Jurģis Jansons. Lekcijās izmantoju arī citas viņu sniegtās zināšanas par mežkopību, īpaši par meža tipoloģiju.
Esmu gājusi daudz kam cauri. Gatavojot lekcijas, nācās visu to atcerēties. Nupat atcerējos, kā toreiz, kad vadīju Valsts meža dienesta mežsaimniecības daļu, panācu, ka visi mežziņi aizbrauca uz Rembati. Tur ir unikāli selekcijas stādījumi. Tur ir tādi bērzu, ķiršu un citu koku sugu klonu izmēģinājumi, kas jāredz katram mežzinim. Tad var pārliecināties, kāda nozīme ir selekcijai.
Mana pirmā lekcija bija par ekosistēmu. Kas ir mežs? Tā ir pašregulējoša ekosistēma, kurā galvenais organikas ražotājs ir koks. Tā ir pamatekosistēma Latvijā, un mežkopjiem visa mežsaimnieciskā darbība jāveido tā, lai šo sistēmu ne tika saglabātu, bet arī saprātīgi apsaimniekotu. Ir jāzina meža tipi, jāzina, kas ir bonitāte un kas – šķērslaukums. Tas viss pieder ikdienas mežinieku valodai. Es studentiem sacīju: jūs strādāsiet, vienalga, meža dienestā, ministrijā vai kādā privātajā firmā, lai tajā vidē iekļautos, jāsaprot, par ko runā cilvēki, un labāk tajā orientēties jau studiju laikā. Stāstīju arī, kā to visu izvērtē zinātnieki, kā to regulē normatīvie akti un ko tas dod praktiski. Papildināju to ar savu pieredzi. Piemēram? Kādreiz es biju meža kopšanas ciršu eksperte. Mežzinis sacīja: nelaist brigādi ārā no meža, kamēr Rita neaizbrauks un paskatīsies, kas izdarīts. Deviņdesmitajos gados kopšanas cirtēs bieži atstāja lielāku biezību. Tagad arī meža īpašnieki bieži tā dara. Viņi saka: es ņemšu kopšanas cirtēs kociņus ārā vairākas reizes, man ir vieglā meža tehnika, tā augsni nesabojā, un tāds ir mans meža apsaimniekošanas mērķis – pamazām veidot kvalitatīvu mežaudzi un biežāk iegūt saimniecībai nepieciešamos kokmateriālus. Lielie meža īpašnieki savukārt paņem ārā visu, kas šobrīd traucē mežam augt, un nākamo kopšanu plāno pēc divdesmit gadiem..
Kādreiz bija jaunaudžu kopšanas plāns, cik katrā ceturksnī jāizkopj, arī pavasarī, kad putni ligzdo un strauji ataug lapu koki. Bija arī plāns par skudru pūžņu pārcelšanu. No vietām, kur plānoja kailcirtes, mežsargiem skudru pūžņi bija jāaiznes uz citu vietu. Nesa jau arī, bet zināja – ja tu skudru pūzni novietosi āderu krustpunktā, tas iedzīvosies, ja ne, tas ir veltīgs darbs.
Īpaši daudz man bija ko teikt par tipoloģiju. Kā tos meža tipus praktiski atšķirt? Vai tas ir nosusinātais meža tips? Ja ir grāvji, tad jādomā, ka nosusinātais. Kā atšķirt damaksni un mētrāju? Mētrāju un lānu? Damaksnī ir vairāki mežaudzes tipi, tādēļ tajos mežaudzes var atjaunot ar vairākām konkrētajiem apstākļiem piemērotām koku sugām, ir priedes damaksnis, bērza damaksnis, apšu damaksnis… Kādreiz damaksnī nedrīkstēja stādīt apsi, arī egli neļāva. Tad noteikumi bija ļoti strikti un bieži neatbilstoši konkrētajiem augšanas apstākļiem. Pēdējos normatīvajos regulējumos atjaunojamās koku sugas dalījumā pa meža tipiem vairs nelikām, un nav noteikumu, kas neatļautu stādīt kādas koku sugas tur, kur tās aug. Noteikti tikai meža tipi, kuros obligāti jābūt priedei, jo cits nekas tur neaug. Tas ir vienīgais, kas tiek reglamentēts meža atjaunošanā attiecībā uz pieļaujamām koku sugām.
Lekcijās izgājām cauri visam meža apsaimniekošanas ciklam. No sēklkopības līdz pašām jaunākajām novitātēm galvenajā cirtē.
Meža maģistru pirmajā kursā ir studenti, kuri ir meža bakalauri, tādi, kas strādā meža nozarē, un ir tādi, kuriem nav nekādu priekšzināšanu par mežu un tā apsaimniekošanu. Sastāvs ļoti atšķirīgs. Tāpēc bija jāsāk no pašiem pamatiem. Studentiem, kas nāca no citām fakultātēm, apgūstāmās informācijas apjoms bija liels, bet tiem, kas jau visu to bija apguvuši, zināšanas nostabilizējās. Es mežsaimniekiem bakalauriem atļāvu nenākt uz lekcijām, taču viņi atbildēja, ka esot interesanti.
Pēc pirmās lekcijas studenti aplaudēja, tādējādi iedrošinot turpināt. Ceru, ka man izdevās pastāstīt ko saistošu par mežkopību visiem – gan jauniem interesentiem, gan jau gandrīz lietaskokiem.
