Galvenais bremzējošais cēlonis mūsu attīstībai ir ekonomikas zemā produktivitāte, kas ir rezultāts mūsu mazspējīgajai, bezatbildīgajai politikai, kura ir koncentrēta uz reaktīvu esošo problēmu risināšanu un nespēja koncentrēties uz ilgtspējīgu mērķu īstenošanu. Lai nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi un produktivitātes pieaugumu, mērķtiecīgi un ilgstoši jāiegulda izglītībā, zinātnē, inovācijās, jāveido tām atbilstoša infrastruktūra.
Latvija šobrīd neizmanto savas unikālās iespējas piesaistīt investorus, kas būtu gatavi izvietot ražotnes Latvijā, balstoties uz zaļās enerģijas sertifikātu. Ir daudz ražotāji ES tirgū, kas meklē zaļo enerģiju produktu ražošanai, lai varētu veiksmīgi turpināt realizēt savas preces ES tirgū. Tas nozīmē, ka viņiem nav tik svarīga ģeogrāfiskā lokācija, bet gan pieejama zaļā enerģija stabilā apjomā.
Taču, lai piesaistītu ārvalstu investorus, Latvijai ir nopietni jāapliecina savas ambīcijas un gatavība apmierināt daudz lielāku patēriņu par esošo, uzstādot tam atbilstošas elektrību ģenerējošās jaudas. Patēriņa prognozes līdz 2040. gadam ir jākāpina par 40%, nevis 5–7% apmērā, kā maldīgi sludina klimata un enerģētikas ministrs. Atšķirībā no attīstītām rietumvalstīm Latvijai ir augsts atjaunojamo energoresursu (AER) īpatsvars (3.–6. vieta ES), un ar lielu brīvo tīkla jaudu un kapacitāti tā potenciāli var pievienot lielus patērētājus.
Latvijā ir ļoti liels potenciāls attīstīt modernus, jaudīgus superdatoru un datu centrus, jo strauji pieaug pieprasījums pēc brīvās datu apstrādes jaudas mākslīgā intelekta radītu risinājumu un pakalpojumu dēļ, tam tiek meklēta pieejama zaļā elektroenerģija, laba tīkla infrastruktūra un piemērotas telpas. Latvijā tas viss ir brīvi pieejams. Tā ir Latvijas iespēja, kas būtu jāizmanto. Ja mēs beidzot esam spējīgi definēt savas valsts attīstības ambīcijas, mēs varam izstrādāt tām atbilstošu enerģētikas stratēģiju, kā visoptimālāk nodrošināt nepieciešamo enerģiju
Latvijai ir jāizstrādā sava ilgtermiņa enerģētikas stratēģija 2050, kas noteiktu skaidras patēriņa prognozes un patēriņam atbilstošu ģenerējošo jaudu portfeli. Tirgus ir reāli jāatver konkurencei, nevis imitējot tikai uz papīra. Svarīgi ir definēt skaidrus un godīgus spēles nosacījumus, lai Latvijā ienāktu jaudīgi spēlētāji un radītu lielāku konkurenci un lai investori varētu droši rēķināt savu investīciju atdevi ilgtermiņā. Tāpēc ir vajadzīga stratēģija, kas dod šo ilgtermiņa ietvaru. Nordpool birža ir laba lieta, bet tā efektīvi strādā tikai pilnvērtīgas konkurences apstākļos. Šobrīd Latvenergo kā dominējošais spēlētājs ļoti mērķtiecīgi izmanto savas pozīcijas un maksimizē peļņu, pielāgojot ražošanas jaudas Nordpool biržas cenu algoritmam. Tādējādi redzam rekordaugstus ieņēmumus un peļņu, kas aizpilda valdības budžeta caurumus, bet negatīvi ietekmē uzņēmējdarbību un ražotāju pašizmaksu, samazinot konkurētspēju un iedzīvotāju labklājību. Tas atkal ir enerģētikas stratēģijas neesamības rezultāts, jo, ja nav citu skaidru stratēģisku uzstādījumu, Latvenergo jāpilda likumā noteiktais uzdevums – rūpēties par savu peļņu.
Latvijai 2025. gadā atslēdzoties no BRELL tīkla, no Krievijas un Baltkrievijas un pieslēdzoties Eiropas energotīklam, nāksies balansēt savu energotīklu pašiem, tam būs arī jārezervē rezerves jaudas TEC un jāveic nopietni ieguldījumi infrastruktūrā. Attīstot pārāk daudz vēja un saules enerģijas avotu, visā Baltijā radīsies iztrūkums pēc novirzāmām bāzes elektrību ražojošām jaudām brīžiem, kad nespīd saule un nepūš vējš. Jo vairāk tiks izmantota saules un vēja enerģija, jo nepastāvīgākas būs elektrības cenas un lielāki ieguldījumi būs jāveic augstsprieguma tīklos (AT), tāpēc ka AER kā saules un vēja parki ļoti nelietderīgi izmanto elektrotīklu kapacitāti (saules parkiem 10% un vēja parkiem līdz 35% no uzstādītās jaudas).
Latvijas enerģētikas stratēģija nedrīkst būt atrauta no Lietuvas un Igaunijas, jo mūsu energotīkls ir vēsturiski veidots kā kopīgs un papildina viens otru. Visas Baltijas energocenu būtiski ietekmē Lietuvas milzu ražojošo jaudu iztrūkums – 73% Lietuva importē. Mūsu lētā HES saražotā elektroenerģija ļoti bieži sedz Lietuvas pieprasījumu.
Gandrīz visas valstis, kuras ilgtspējīgi domā par savu attīstību, nopietni domā arī par kodolenerģijas izmantošanu. Arī mums būtu ļoti nopietni jāizvērtē šī iespēja. Igauņi jau to dara un ir apņēmības pilni uzstādīt divus mazos modulāros atomreaktorus. Diemžēl Latvijā nav sākta pat nopietna diskusija par nepieciešamo risinājumu, kas nosegtu mūsu bāzes jaudas vajadzības nākotnes energopatēriņa kāpumam, paralēli attīstot tik ļoti trūkstošos starpsavienojumus ar Zviedriju un Vāciju un ieviešot vēja un saules parkus.
Jānosaka skaidri spēles noteikumi gan privātajiem, gan valsts uzņēmumiem enerģētikas tirgū, lai piesaistītu investīcijas. Jāievieš regulējums, kas stimulētu energouzkrāšanu. Jāsalāgo siltumtirgus ar elektrības tirgu, lai maksimāli tiktu izmantots atlikumsiltums, kas veidojās darbinot TEC vai specifiskas ražotnes, datucentri, rūpnīcas, kas ražo siltumu un pašlaik izpūš to gaisā.
Ļoti labs piemērs, kā attīstīt Latvijas enerģētikas sektoru, ir Somija – ļoti diversificēts elektrības ražošanas portfelis, kas ietver visus avotus un nebalstās uz vienu dominējošo avotu, tādējādi tas ir vairāk pasargāts no satricinājumiem un cenu izmaiņām.
Latvijai nevajadzētu atgriezties pie atkarības no Krievijas gāzes, jādiversificē elektrības ražošanas portfelis, samērīgi papildinot to ar saules un vēja parkiem, bet neaizmirstot jau esošo efektīvo TEC infrastruktūru kombinācijā ar unikālo Inčukalna gāzes krātuvi, kurā ir pastāvīgi jātur lētas gāzes rezerves, kad tirgus to piedāvā, un jāizmanto tad, kad nepieciešams balansēt vēja un saules enerģijas iztrūkumu. Valstiski jāatrisina, ka TEC saražotās elektrības blakusprodukts siltums tiek izmantots Rīgas pilsētas ūdens sildīšanai un apkurei, nevis izpūsts gaisā. Jāveic padomju ēku mērķtiecīga masveida siltināšana, jo lētākais energoresurss ir neiztērētais. Jāizstrādā Latvijas enerģētikas stratēģija 2050, kas būtu salāgota ar Lietuvu un Igauniju, lai ir pilnīgi skaidri ilgtermiņa plāni investoriem, kuri ieviestu reālu konkurenci nozarē un zemākas, stabilākas cenas, un tādējādi attīstītos uzņēmējdarbība un ražotāji tiktu piesaistīti investēt Latvijā.