Dienā, kad Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aldis Laviņš pasludināja Satversmes tiesas spriedumu lietā par normu, ar kuru tika veiktas izmaiņas galvenās cirtes caurmēra skaitliskajās vērtībās, sociālie tīkli gavilēja. Sūdzības iesniedzēji esot uzvarējuši. Klausoties šo pieņemto spriedumu, domāju daudziem radās jautājums – par kādu uzvaru ir runa? It īpaši, ja nopietnu, zinātniskos atzinumos un pētījumos balstītu argumentu vietā bija jādzird: «Tievākus kokus nedrīkst cirst, jo putniem nebūs, kur savas mājas vīt» vai arī «Visiem vajag dot iespēju dzīvot labvēlīgā vidē, ko nodrošina daba un meži».
Nenoliedzot šo labvēlīgās vides vajadzību gan putniem, gan arī cilvēkiem, neatbildēts palika jautājums – uz kā rēķina tas tiks nodrošināts? Laikam taču uz meža un zemes īpašnieka ieguldīto līdzekļu un rūpīgi veiktā darba rēķina, jo par īpašuma neaizskaramību un īpašnieka tiesībām te netika bilsts ne vārda.
Ir pagājuši jau vairāki gadu desmiti, kopš izkāpām no grimstošās padomju iekārtas laivas. Taču domāšanā un uztverē esam turpat vien palikuši. Viss, kas uz zemeslodes, ir mūsu – šis vadmotīvs mājo vēl ļoti daudzu prātos. Īpaši attieksmē pret privātīpašumu un īpašnieka tiesībām. Skaisti ir atbraukt svētdienā pastaigāties pa koptu mežu, lasīt tajā ogas vai sēnes, nedomājot, ka kāds to ir iegādājies un uzturējis kārtībā, ka, tieši pateicoties šim īpašniekam, tu baudi šo labvēlīgo vidi un aizmirsti, ka tev nepieder šis mežs. Paldies vietā īpašnieks saņem jaunus aizliegumus un ierobežojumus.
Mums Latvijā vienīgā dabas bagātība patiesi ir zeme un mežs, kas daudzpusīgi jāizmanto, jo valsts budžets un pārticība Latvijā veidojas no cilvēku nopelnītiem līdzekļiem. Meža nozare ir liela tautsaimniecības daļa. Tikai ar skaistām putnu dziesmām laikam ekonomiski izdzīvot neizdosies. Iespējams, pareizākais risinājums būtu nošķirt dabas rezervātus un liegumus no mežiem, kuros plānota saimnieciskā darbība. Tas atrisinātu daudzas problēmas, kas samilzušas mežu apsaimniekošanas jautājumos.
Pēdējā laikā satriecoša ir neuzticēšanās meža nozares profesionāļiem, viņu vietā lēmumus pamanoties pieņemt cilvēkiem, kuriem nekad nav piederējuši meži un kuri nav ieguvuši izglītību un izpratni par šo nozari. Līdz ar to nespēj izvērtēt, kā šie lēmumi ietekmē mežu apsaimniekošanu un nozari kopumā.
Satversmes tiesas sprieduma sakarā Latvijas Meža īpašnieku biedrība uzsver, ka pieņemtajam lēmumam būs arī negatīva ietekme uz īpašuma vērtību, jo, samazinoties iespējai produktīvāk izmantot zemes resursus, īpašuma vērtība samazinās.
Arī zemkopības ministrs Armands Krauze intervijā saka: «Tas būtu jāsaprot ikvienam – ekonomika ir pirmajā vietā. Ja valstī ir augsti attīstīta ekonomika un valsts labi pelna, iedzīvotāji labi pelna, mēs varam ieguldīt dažādās jomās. Ja ekonomika buksē, budžetā naudas nav.»
Savu viedokli pauž arī Latvijas Agronomu biedrības prezidents Ringolds Arnītis. Viņš uzskata, ka šis Satversmes tiesas spriedums radījis pretrunas un neapmierinātību, jo nav ņemts vērā zemes īpašnieku viedoklis un tiesības uz zemes izmantošanu.
Taču, kamēr mēs paši graujam savu ekonomiku un vērtību principus, gluži nemanāmi Baltkrievijas uzņēmumi ir atraduši veidu, kā sankcionētai koksnei nonākt Eiropas Savienības tirgū.
Žurnāla maija numurā arī raksts par arhitektu Intu Pujātu, kurš vairāk pazīstams ar paša radītajām modernām koka būvēm, kas godalgotas konkursos. Taču izrādās, ka līdzās šai nodarbei Pujāts pievērsies arī mazām arhitektūras formām un vides objektiem. Vecborisovā pie Adamovas ezera izveidotas koka skulptūras – Oduma meitas, kas šogad saņēma kultūras balvu Boņuks.
Katru vakaru Oduma meita iededz lampu virs galvas, izstarojot gaismu.
Lai mums visiem aizvien vairāk gaismas, kas ļauj ieraudzīt, ka dzīvojam zaļā un skaistā zemē Latvijā un nevis destruktīvi lēmumu pieņēmēji, bet paši esam tās saimnieki.
Dzidra Smiltēna