Anita Jaunbelzere
Patiesībā jau viss sācies Strenčos. Te likti pamati modernākai stādu audzēšanas tehnoloģijai un kvalitātes zīmei, kurai pateicoties Latvijas valsts mežu (LVM) audzētie koku stādi dodas arī uz Igauniju, Somiju, Zviedriju un Lietuvu. «Agrāk dobītēs, tagad Eiropā modernākās stādu līnijās. Vienmēr izaugsmē, attīstībā, tā mēs varam veidot zaļu planētu,» saka Laima Zvejniece, kura šajā procesā ielikusi visu savu mūžu. Viņas profesionalitāte un atdeve gan lielās lietās, gan sīkumos ir stiprinājusi LVM zīmolu un mežsaimniecības popularitāti. Par to arī mūsu saruna.
Te palikām un te iesakņojāmies
Smeju, ka es no leišiem atnācu pie igauņiem. Esmu no Sēlijas, beidzu Aknīstes vidusskolu, tad studēju Jelgavā mežsaimniekos. Aizstāvēju diplomdarbu, un otrā dienā piedzima mana pirmā meita Linda. Atceros, profesore Pūdele, mana diplomdarba vadītāja, tajā dienā bija par mani vairāk uztraukusies nekā es pati.
Fakultātē toreiz bija īpaša aura. Dekāns bija skaistais, jaukais, inteliģentais Alfons Grīnfelds. Toreiz prakse bija Šķēdē. No Šķēdes līdz Talsiem gājām ar kājām. Vienreiz tā eju, brauc mašīna. Apstājas, tajā Grīnfelda kungs, kurš saka: es jūs aizvedīšu. Domāju, ne katrs dekāns studentam, pa mežu ejot, piestās.
Toreiz 17. novembris bija studentu diena, bet nākamā diena – 18. novembris. Šādu datumu nedrīkstēja ne zināt, ne atcerēties. Protams, dekāns arī uztraucās, ka tik kaut kas nesanāk. Viņu šad tad izsauca un pratināja arī tad, ja kāds ar baltu palagu bija nolaidies pa kopmītņu logu. Vienā tādā reizē man arī bija jāraksta paskaidrojums, kas tur notika. Es uzrakstīju, ka man ir slikta redze un es neredzēju, nezinu kurš tur rāpās pa sienu. Atceros, kursabiedrene rakstīja paskaidrojumu, kāpēc nav piedalījusies oktobra svētku gājienā. Viņa rakstīja, ka nejūtas tik vērta, lai ieņemtu vietu tik atbildīgā pasākumā. Tā arī nevienu no mūsu kursa neizmeta, dekāns mācēja ar to tikt galā.
Sadalē izvēle liela nebija. Piedāvāja Žīgurus, Jaunjelgavu un Strenčus. Ar Žīguriem nez kāpēc visus baidīja, Jaunjelgava nevilka, bet Strenči, vieta kur nekad nebiju bijusi, ieinteresēja. Tā arī pēc gada, kad vīrs Andis beidza studijas kā meža inženieris, atnācām uz Strenčiem. Sākumā mums iedeva dzīvokli Pārgaujā, vēlāk jau uzcēla Līvānu mājiņu. Tā arī te palikām un iesakņojāmies.
Strenču mežrūpsaimniecībā bija trīs priežu sēklu plantācijas un tāds amats – sēklu plantāciju pārzinis. Griezām, veidojām, skaitījām ražu. Tad notika reorganizācija, un plantācijas pievienoja kokaudzētavai. Tā vienā dienā mani uzaicināja vadīt kokaudzētavu. Vasarā biju kokaudzētavā, bet, kad nāca ražas novākšana plantācijās, lasījām čiekurus un vedām uz čiekuru kalti. Kantorītis atradās vecā rijā, tās priekšā auga kārkli. Nozāģējām un iestādījām ko jaukāku. Tuvojās pārmaiņas, jau varējām brīvāk runāt un dziedāt arī un noskaņojums visapkārt bija pacilājošs. Tad nāca Baltijas ceļa un barikāžu laiks. Pagājušajā gadā kopā ar dēla ģimeni aizbraucām uz to vietu, kur toreiz, sadevušies rokās, stāvējām aiz Rūjienas un noslēgumā uz Latvijas–Igaunijas robežas. Meži pa šiem vairāk nekā trīsdesmit gadiem tā izauguši, tā viss izmainījies, ka īsti pārliecināta nebiju, vai tieši tā bija mūsu vieta, bet tuvu tai bijām noteikti.
Sagaidīja ar uzrakstu Liama
Man vienmēr apkārt bijuši cilvēki, ar kuriem labi sastrādāties. Personības, ar kurām bija lemts satikties. Tas bija Mārtiņš Gaigals, kurš uz Strenčiem atnāca no Rīgas un šeit arī palika. Mums abiem bija doma, ka stādu audzēšana ir jāattīsta. Dabūjām finansējumu divām siltumnīcām. Audzējām bērzu. Sākās papīrmalkas ēra. Sākās sadarbība ar zviedru firmu Modo Skog, kuras vadībā bija tik harismātiskais, cilvēciskais un atbalstošais Rolfs Sīverts (Rolf Sievert) Protams, pamatā bizness, bet viņš bija ļoti lojāls Latvijai. Pateicoties viņam un Mārtiņam, deviņdesmito gadu sākumā kādu brīdi strādāju kokaudzētavā Zviedrijā. Tas man bija pirmais brauciens ar kuģi. Mani sagaidīja ar uzrakstu Liama, bet es jau pēc tekstiem faksos zināju, ka tā būs. Dzīvoju tradicionāli ķiršsarkanā lauku mājā, kur mani sagaidīja ar brokastīm un iedegtu svecīti. Katru dienu man deva citu darbu. Gan paravēju, gan mazgāju konteinerus, apguvu visu ciklu.
Vakarā ik pa brīdim Rolfs aicināja mani uz mājām, veda rādīt, kā viņi ezerā ķer vēžus. Nekad viņš neuzsvēra – tā ir mana pils un tas ir mans ezers. Viss notika ar lielu pietāti. Viņiem bija dārzs, kurā auga upenes un jāņogas, gluži kā pie mums. Kad mēs pēc daudziem gadiem braucām ciemos, viņa sieva Elizabete mums jau pa ceļam zvanīja vairākas reizes un jautāja: cik tālu esat? Vai man jau likt kartupeļus vārīties?
Pārdevām papīrmalku un nopirkām Strenču kokaudzētavai pirmos konteinerus. Deviņdesmit piektajā gadā mums bija pirmā konteinerstādu produkcija. Daļu pārdevām Jūrmalas mežiem, daļu iestādījām Strenču apkaimes mežos. Tās priedes aug pie Lielupes ietekas jūrā. Nu jau lielas. Tā Strenčos sākās konteinerstādu ēra Latvijā.
Kad nodibinājās Latvijas valsts meži, kokaudzētavas pārgāja akciju sabiedrības pārraudzībā. Bija diskusijas, bet mēs paudām viedokli, ka kokaudzētavām jānonāk zem viena jumta. Man sacīja – ja tu vari vadīt vienu kokaudzētavu, varēsi arī visas. Es savukārt paziņoju, ka nevaru iet prom no Strenčiem. Par struktūrvienības Sēklas un stādi direktoru piekrita būt Guntis Grandāns, ar kuru kopā LVM nostrādājām gandrīz 25 gadus. Tā bija pirmā struktūrvienība, kas nodibinājās valsts mežos. Rēķinājām, domājām, izvērtējām un nolēmām stratēģiski attīstīt ietvarstādus un paplašināt trīs lielākās kokaudzētavas Strenčos, Mazsilos, Podiņos, savukārt stādu audzēšanu turpināt arī vēl sešās esošajās kokaudzētavās. Es sākumā vadīju Strenču kokaudzētavu, bet biju saziņā ar pārējām kokaudzētavām. Vadoties no Latvijas teritorijas un stādu pieejamības tuvāk reģioniem, iezīmējām stratēģisko līniju, pa kuru virzīties, kopumā audzējot stādus deviņās kokaudzētavās.
Viss sākās Strenčos
Tagad tas ir netverami, bet mani bērni uzauga kokaudzētavā. Mana kabineta stūrītī bija ielikta redeļu gultiņa. Vēlāk brīvdienās bērni tur arī strādāja. Arī mans vidējais dēls Jānis neko citu nebija redzējis kā stādus un kokaudzētavu. Vienreiz sanāca situācija, ka stādi jāved uz Latgali, bet nav, kas brauc līdzi. Sūtīju līdzi Jāni, noinstruējot, kā stādi jāsadala un ka konteineri jāsaņem atpakaļ.
Mani aicināja uz Kalsnavu par direktora vietnieci ražošanas jautājumos. Guntis sacīja: ja varēji Strenčus pacelt, tad varēsi visu pacelt. Bet kas paliks Strenčos? Guntis saka: tev tur ir viens puisis, kas stādus vadā un visu saprot. Es saku: vai tu traks, viņš taču tikko vidusskolu beidza. Tagad, kad visu nosaka konkurss, neko tādu pat iedomāties nevaram, bet tad galvenais bija, ka cilvēkam uzticamies un zinām, ka atbildīgs un strādīgs. Dēls piekrita kļūt par vadītāju, sacīja: ko tur daudz domāt, es varētu. Tas sanāca tā liktenīgi. Bija jau iesniedzis dokumentus Policijas akadēmijā, bet sametās veselība. Līdz septembrim nepaspēja. Vēl līdz oktobrim varēja iesniegt dokumentus Meža fakultātē neklātienē, ko viņš arī izdarīja. Tā Jānis nākamajā vasarā kļuva par Strenču kokaudzētavas vadītāju, bet es aizgāju strādāt uz Kalsnavu. Vakarā braucu mājās un no rītiem uz darbu, pa ceļam domāju, kā veiksmīgāk darboties, kā uzlabot katru stādu audzēšanas niansi. Tā arī gandrīz 25 gadus nobraucu gan ziemā, gan vasarā. Piecos cēlos, sešos izbraucu. Tā mēs sākām to attīstības ceļu. Strenčos uzcēlām pirmo stādu saldētavu Baltijā, izveidojām eksperimentālu kokaudzētavu, tas deva pārliecību un pieredzi turpināt Mazsilos un Podiņos un tālāk turpināt eksperimentēt Strenčos.
Mēs meklējam efektīvākās līnijas, mehānismus, jaunas apstrādes iekārtas. Gadiem ritot, ķīmiju pamazām metām nost. Kad vajadzēja izvēlēties labākos konteinerus, 2000. gada rudenī trīs dienas sēdējām zviedru uzņēmumā un vērtējām, kurš veids būtu labākais. Zviedrijā un pasaulē vesela industrija strādā pie konteineru dizainiem. Kasetīšu ir daudz. Tur galvenokārt jādomā, kā bioloģiju sabalansēt ar ekonomiku. Mums veiksmīgi sanāca tā, ka izvēlējāmies variantu, kuru pēc tam atzina arī citas Baltijas meža stādu audzēšanas kokaudzētavas, kas sāka ieviest un attīstīt konteinerstādu (ietvarstādu) audzēšanu. Arī meža stādītājiem labi, viņi zina, ka stādāmajā stobrā tāds diametrs lien un problēmu nebūs. Arī kūdras substrāta sastāvs šobrīd noder visiem meža koku stādu audzētājiem Latvijā un ne tikai, jo pie tā sastāva izveides tika daudz strādāts kopā ar kūdras ražotājiem un Latvijas Universitātes Bioloģijas institūtu. Domāju, ka tas bija ieguvums visai stādu audzēšanas nozarei Baltijā.
Vai liela laime strādāt darba vietā, kurai liels apgrozījums? Protams. Man jau ir arī jautājuši: ko tu strādā valstij, kāpēc netaisi savu biznesu? Es saku: kaut ko jau uztaisītu, kaut kas jau sanāktu, bet ne tāda līmeņa. Kreditēt miljonus no bankas – tādas drosmes man nav, un nez vai tas būtu reāli. Uzņēmums daļu no naudas, kas iegūta, pārdodot koksni, iegulda meža atjaunošanā, un tas ir normāli. Vienubrīd dāņi gribēja nākt šajā biznesā, būvēt stādaudzētavu pie Rīgas un aicināja mani. Es atteicos, man bija un ir svarīga un svēta mūsu valsts Latvija.
Tā mēs cirtām to ceļu. Savā laikā braucām un meklējām jaunākas un izturīgākas dekoratīvo augu šķirnes un pārliecinājāmies, kā tas aug, ka neslimo. Secinājām, ka smaragda tūjas ir tās labākās un tās tagad stāda visa Latvija. Tāpat ar pojenēm. Sapratām, ko ir vērts pavairot. Tagad notiek lielas pārmaiņas un daudz kas tiek likvidēts. Manuprāt divas vietas, kur varēja iegādāties pašu audzētus Latvijas apstākļos pārbaudītus dekoratīvos stādus, tomēr vajadzēja atstāt. Tās bija audzēšanas un realizācijas vietas Jaunkalsnavā un Strenčos. Uzņēmuma zīmolam šī dekoratīvā nozare deva ļoti lielu intelektuālu piedevu, sabiedrība saistīja kopā meža un dekoratīvos stādus šajās vietās. Cilvēki stāda mežus, parkus, dārzus un emocionāli priecājas par mūsu dendroloģiskajiem skaistumiem Kalsnavas arborētumā.
Ja man tad, kad vēl strādāju, jautāja, kāds ir mans hobijs, sacīju, ka mans darbs ir arī mans hobijs.
Tāpat arī apgāzu postulātu, ka vienā darba vietā ilgāk par sešiem gadiem strādāt nevajag.
Tagad esmu sapratusi, cik daudz man ir nepadarītu darbu un griežos vienā ritenī. Šad tad aizbraucu arī uz kokaudzētavu, kādreiz pārspriežam, kura lieta būtu jāattīsta. Jānis ar saviem kolēģiem jau dziļi tajā visā iekšā, seko līdzi jaunākajām tehnoloģijām, un viņiem izdodas. Jāsaka, man bija kopumā lemts strādāt ar kolosālu gan LVM, gan Sēklas un stādi komandu un kokaudzētavu vadītājiem, kam ir ieinteresētība, aizrautība un spēks riskēt.
Ar tulpēm nopelnījām gada algu
Ja man jautā par spilgtām epizodēm, kuras atceros, prātā nāk benzīna vešana no Krievijas un tulpju vešana uz Krieviju. Toreiz jau attiecības abām valstīm bija normālas.
Tā nu bija – benzīna deficīta laikā vedām to no Krievijas. Ražošana jānotur, dzīve jānotur un kaut kur tas benzīns jādabū. Robežpunktā mūs, protams, izkontrolē un piesienas, ka piekabei viena lampiņa nedeg. Es biju pie stūres un mani iesauc tajā būdiņā, prasa: kāpēc nedeg? Es saku, ka pa ceļam saplīsa un nevar sataisīt. Bet blakus man mašīnā sēdēja vīrietis, viņam bija tumšas brilles. Robežsargs saka, ka mužiks taču varot salabot. Man tā automātiski sanāca, es saku: viņš taču akls! Robežsargs no šādas ziņas apstulba, un mēs tikām tālāk.
Savā laikā audzējām tulpes. Ņēmām visu ciklu – audzējām, ziedinājām un tad vedām gan uz Ļeņingradu, gan Murmansku. Ceļš garš, sarežģīts, puteņains. Tāda GPS toreiz nebija un ar zīmēm arī kā bija tā bija. Vienā vietā ceļš sazarojas, un mēs pieņemam lēmumu braukt tā kā pa drošāko. Braucām ar divām mašīnām, pie stūres sievietes, bet pēc gabala jāstumj. Vīri stumj. Noņemamies tā kādus 20 kilometrus, līdz tiekam sādžā. Nakts. Vienā mājiņā tomēr deg gaisma. Eju prasīt, kur tas ceļš iet tālāk. Tantuks atver durvis un saka: oi, maladije ļuģi, daļše zģes dorogi ņetu (ai, jaunie cilvēki, tālāk ceļa nav). Nu neko, jāgriež riņķī un jāstumj atpakaļ. Bija azarts un kaut kā jau galā tikām. Ar tulpēm nopelnījām gada algu. Toreiz jau gan mēnešalga jauniem inženieriem liela nebija – 120 rubļi.
Ja uzrakstīšu grāmatu, tad par stādiem
Pierast būt vienai, vai tas prasa ilgu laiku? Kad vīrs aizgāja mūžībā, sākumā bija darbs, brīvdienās – bērni un mazbērni. Tomēr sākumā bija diezgan pasmagi, prasījās ar kādu runāties. Ar draudzenēm pārspriedām, kas kurai dārzā uzziedējis, un par godu tam uztaisām kopā būšanas vakaru.
Ziemā gāju uz grāmatnieku pulciņu. Lasījām arī kopīgi grāmatas un pārrunājām, kuram patīk, kuram nepatīk.
Man patīk lasīt grāmatas. Kriminālromānus. Tur daudz aprakstīta arī tīri emocionālā saskare.
Kopš aizgāju pensijā, pagājis gads, un esmu jau bijusi trīs ceļojumos. Biju ar meitu Māstrihtā uz Andrē Rjē Ziemassvētku koncertu. Tas bija burvīgs koncerts. Ziemā kopā ar dārznieku grupu biju Marokā. Izbraucām ļoti tālus maršrutus. Arī Marokā es atradu stādaudzētavas. Viena bija palmu, otra – kaktusu. Pavasarī uzņēmu emocionālo spēku Ziemeļitālijas burvīgajos pavasara ziedēšanas dārzos, Alpos, arī Šveicē pie Raiņa un Aspazijas. Tur, kur viņu piemineklis, pretī ir kalns. Tā apvidus augstākais kalns. Uz to raugoties, Rainis uzrakstījis Zelta zirgu. Izrādās, tas kalna siluets kalpojis projektētājiem par iedvesmu mūsu Nacionālajai bibliotēkai – skaista sasaiste.
Tagad visi bērni uzcēluši savas mājas, bet es esmu palikusi viena ar runci Lūsiņu. Taču ir arī lauku mājas, mēs tās saucam par Rančo, pie kurām arī mana kolekcija, tā visiem kā kopīga vieta, kur svētkus svinēt. Ne viss ir iekopts un izveidots līdz galam, tā ka lauku sētā darba daudz. Ir kur izvērsties. 2008. gada pavasarī kopā ar bērniem sastādījām skuju koku (pamatā tūjas, kadiķi) labirintu – ornamentu Laimas slotiņa par godu Latvijas simtgadei, tas labi saskatāms no gaisa, izvietots 60 metru garumā. Tagad izaudzis liels. Pa Jāņiem mums sabrauc radu un draugu ģimenes, kādi simts cilvēki. Kurš var atbraukt divas, kurš vienu dienu ātrāk. Trimerē, nes ārā galdus, ceļ teltis, brauc uz mežu pēc meijām. Meitenes griež salātus. Apģērbā katram kāds etnisks elements. Man pašai ir Strenču novada tautastērps. Zied pojenes.
Kad strādāju kokaudzētavā, man pārdomām labākie brīži bija tad, kad iestājās vakars un visi jau aizbraukuši. Visi traktori apstājušies, viss mierīgi. Tagad, kad aizbraucu uz Rančo arī – putni dzied, ceriņi un maijpuķītes smaržo, vasaras otrajā pusē zied hortenzijas. Mežs visriņķī – baudījums.
Apsveicot ar Zelta čiekuru, man uzdāvināja trīs skaistas pildspalvas. Saproti nu pati… Varbūt kādreiz arī uzrakstīšu grāmatu. Ne jau kriminālromānu, bet par stādiem.
