Artūrs Bukonts
Lai arī oficiālā informācija par izglītības iestāžu uzņemšanas rezultātiem vēl nav pieejama, indikatīva izglītības iestāžu aptauja liecina, ka tendences ir nemainīgas. Augstākajā izglītībā lielāka interese ir par mežsaimniecības jomas izglītību nekā par kokapstrādi – Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) pamatstudiju programmās, kas attiecināmas uz mežsaimniecības jomu, ir ne tikai aizpildītas visas budžeta vietas, bet arī daudz studentu, kas gatavi maksāt par studijām, kopumā uzņemot gandrīz 100 topošo mežinieku, bet kokapstrādē vēl budžeta vietas ir palikušas brīvas, un šķiet, pirmo kursu septembrī veidos 14 studenti. Savukārt profesionālajā izglītībā kokapstrādes sektora kopējos skaitļus vienmēr glābj salīdzinoši liels izglītības iestāžu skaits – 2023. gadā no 470 uzņemtajiem jauniešiem 365 izvēlējās mācīties kādu no kokapstrādes profesijām, bet 105 mežsaimniecību, tomēr saprotam kontekstu – kokapstrādē uzņemšanu īstenoja 12 skolas visā Latvijā, bet mežsaimniecības skaitļus nodrošina Ogres tehnikuma individuālie uzņemšanas rezultāti.
Finansējums
Varētu teikt, ka tās ir vecas ziņas, tomēr arī pašlaik izglītības sistēmā nemainīga problēma ir finansējums. Kliedzoši nekorekta ir gan sistēma nauda seko audzēknim, gan pati nauda, kas šiem seko. Finansējuma sistēma motivē uzņemt pēc iespējas vairāk audzēkņu neatkarīgi no jaunieša reālajām spējām un interesēm, kā arī izglītības iestādes kapacitātes, turklāt tā ačgārni motivē neatskaitīt no izglītības iestādes tos, kuri acīmredzami nevēlas mācīties.
Finansējuma apmēru nosaka vairāki normatīvie akti, tai skaitā atsevišķi tiek regulēts pedagogu atalgojums, tomēr visas citas izmaksas, kas saistītas ar izglītības programmas īstenošanu un nozaru specifiku, atspoguļo aizvēsturiski 2007. gada Ministru kabineta noteikumi Nr. 655 Noteikumi par profesionālās izglītības programmu īstenošanas izmaksu minimumu uz vienu izglītojamo. Teorijā noteikumu mērķis ir diferencēt izglītības programmas pēc to īstenošanas finansiālās ietilpības, un tajos iestrādātais princips ir gaužām vienkāršs – bāze, no kā rēķinām izmaksas visām citām nozarēm, ir programmu grupa Vadība un administrēšana.
Kopumā ļoti loģiski, jo grāmatvedības vai lietvedības mācību procesā nav nepieciešamas sarežģītas tehnoloģiskās iekārtas un īpaša infrastruktūra, tomēr ačgārnums slēpjas visām pārējām nozarēm piemērotajos koeficientos – dizaina programmām tiek piemērots koeficients 2,34, skaistumkopšanai – 2,00, metinātājiem vispār ir savs īpašais koeficients 2,9, bet mežsaimniecības speciālistiem koeficients ir 1,33, kokapstrādē – 1,43. Vienkāršots kopsavilkums – dizainera apmācībām IT tehnoloģijas un programmatūra ir divreiz dārgāka nekā grāmatvežiem (varētu pat ticēt), savukārt lai nodrošinātu meža mašīnu operatora apmācībām nepieciešamo harvesteru ar dīzeļdegvielu, nepieciešams vien par trešdaļu vairāk eiro kā tiem pašiem grāmatvežiem. Te mēs nonākam arī pie jautājuma – cik motivētas ir izglītības iestādes mācīt šīs ļoti dārgās un sarežģītās profesijas, kurās valsts finansējums tiešā veidā acīmredzami nenosedz izmaksas, ja ir iespēja īstenot daudz rentablākas un jauniešu vidū ļoti pieprasītas programmas, kur pietiek vien ar labi aprīkotu datorklasi? Par finansējumu runājot, ir vēl dažas nianses – ministrijas aprēķini par nepieciešamo finansējumu ir tik seni un neietver ne tikai nemitīgi pieaugošās infrastruktūras uzturēšanas izmaksas, bet pat to, ka mežsaimniecībā un kokapstrādē mūsdienās darbs un attiecīgi arī jauno profesionāļu apmācība vairs nenotiek ar mehāniskiem rokas instrumentiem. Turklāt praktiskajās apmācībās ir īpašs absurds – netiek ņemts vērā tas, ka klasē pedagogs stundas laikā vienlaikus var izglītot 25 audzēkņus, bet mežā šī viena stunda ir nepieciešama katram no 25 audzēkņu grupas atsevišķi.
Risinājums apburtajam lokam būtu, pirmkārt, finansēt nevis audzēkņu skaitu izglītības iestādē, bet gan tās absolventu skaitu, respektīvi, no darba tirgus pieprasījuma un valsts budžetā pieejamā finansējuma skatpunkta definējam, cik konkrētu profesionālo kvalifikāciju ieguvušus speciālistus vēlamies ik gadu saņemt no izglītības iestādēm, nevis cik gribam tajās uzņemt. Otrkārt, šim finansējumam par absolventu ir jābūt adekvātam iepretim izglītības programmas īstenošanas reālajām izmaksām. Šādā situācijā tautsaimniecības nozarēm vairs nebūtu savs pieprasījums jāplāno no otra gala, respektīvi, mēģinot uzminēt, cik audzēkņu ir jāuzņem pirmajā kursā, lai pēc četriem gadiem dabiskā atbiruma mēs saņemtu konkrētu speciālistu skaitu. Arī izglītības iestādēm būtu finansēs pamatota motivācija neuzņemt visus, kuri ir spējuši uzrakstīt iesniegumu, un pēc tam viņus aiz matiem vilkt cauri mācību procesam līdz pat kvalifikācijas eksāmenam. Vismaz teorijā šāda sistēma novērstu nelietderīgus tēriņus un ļoti iespējams, ka ietaupījums pat kompensētu teorētisko izdevumu pieaugumu uz vienu izglītojamo.
Un vēl nedaudz par tādu mācību formu kā DVB jeb darba vidē balstītām mācībām – pirms kāda laika vērienīga ES finansējuma ietvaros Latvijā tika mēģināts pārņemt Vācijas pieeju, kur atbildība par mācību procesu visu izglītības iegūšanas laiku tiek dalīta starp izglītības iestādi un darba devēju. DVB atšķirība no mums pazīstamajām ražošanas un kvalifikācijas praksēm ir tāda, ka darba devējam jāuzņemas arī teorētiskās apmācības, turklāt jau no pašiem mācību pirmsākumiem. Jau projekta ietvaros skaidri iezīmējās, ka ir tādas nozares kā viesmīlība, tūrisms, kur šāda pieeja ļoti labi strādā, jo sākotnējā apmācība būtiski neapgrūtina uzņēmumu pamatdarbību, savukārt meža mašīnu operatoru gadījumā tā nav – lai uzņēmējs varētu veikt apmācību no pašiem pamatiem, tam ir no savas pamatdarbības jāizņem ārā galvenais pamatlīdzeklis – harvesters vai forvarders. Turklāt tas ir ne tikai finansiāli dārgi, bet arī bīstami no darba drošības aspekta. Tieši tāpēc nozare ir mērķtiecīgi atbalstījusi darba vides veidošanos izglītības iestādē, lai uz prakses laiku pie sevis saņemtu jau iespējami sagatavotāku topošo operatoru. DVB šobrīd ir modes lieta, kuru, lai attaisnoto ieviešanas procesā apgūto ES finansējumu, Izglītības un zinātnes ministrija principā uzspiež skolām, bet nozares atbildība ir jebkuru no praktisko apmācību formām veidot tādu, lai tā ir gan droša, gan veicina izglītības kvalitāti. Tāpēc nāksies iestāties pret darba vidē balstītu mācību obligātu piemērošanu meža mašīnu operatoru apmācībās, vismaz pašreizējā formātā.
Saldajā ēdienā – Kuldīga
Profesionālās izglītības iestāžu modernizācijā pēdējā desmitgadē ir ieguldīts daudz – praktiski visas skolas ir vai nu atjaunotas, vai uzbūvētas no jauna, un tas ir liels pienesums profesionālās izglītības prestižam jeb jauniešu motivācijai mācīties profesiju. Pēdējais no piemēriem ir Kuldīgas tehnikums, kura jauno Tehnoloģiju centru nupat nodeva ekspluatācijā. Vairāk nekā deviņus miljonus vērtajā Tehnoloģiju centrā jau no septembra izglītību varēs iegūt jaunie galdnieki, restauratori, mēbeļu dizaineri, pārtikas tehnologi, pavāri un citi speciālisti – tā ir visnotaļ laba ziņa kurzemniekiem, jo šajā reģionā kokapstrādes jomā Kuldīgas tehnikums ir nopietnākais spēlētājs, kam seko Liepāja, un šo to vēl dara arī Kandavas tehnikuma struktūrvienība Cīravā. Tomēr dienesta viesnīcu kapacitāte aizvien ir nepietiekama, un ļoti bieži tas ir arī ierobežojošais faktors izglītojamo piesaistē – kuldīdznieki min, ka uz 550 audzēkņiem dienesta viesnīcā ir vien 150 vietu. Mūsu nozarē ļoti labi ir pazīstama situācija ar mājokļu pieejamību uzņēmumu darbiniekiem, tāpēc cerēt, ka reģionos dzīvojošie jaunieši atradīs pieejamus īres dzīvokļus, ir nepamatoti, un saprotot, ka profesionālās izglītības iestāžu tīkls nevar būt tik plašs kā vidusskolām, jāvirzās uz turpmākiem ieguldījumiem dienesta viesnīcās ne tikai Kuldīgas tehnikumā, bet arī citās profesionālās izglītības iestādēs.
Un vēl nedaudz par nozares augstāko izglītību
Šeit īpaši vēlos izcelt LBTU Malnavas koledžas virzību uz jaunas īsā cikla izglītības programmas atvēršanu kokapstrādes jomā, kur varēs iegūt piektā profesionālā līmeņa kvalifikāciju Kokapstrādes tehnologs. Šī programma ir izceļama ar to, ka tās saturiskais ietvars triju gadu laikā veidots ES finansētā Baltijas valstu un Vācijas kopprojektā, un Malnavas koledžai ir lieliska iespēja pārņemt projekta ietvaros izveidoto zināšanu bāzi. Pie izaicinājumiem jāmin, ka jaunais kokapstrādes tehnologa profesijas standarts ir gana plašs un daudzpusīgs – pirms dažiem gadiem, īstenojot pieminēto pilotprojektu, divus gadus ilga mācību procesa īstenošanai mums nācās piesaistīt aptuveni 60 dažādu jomu vieslektoru, bet tolaik tika arī pierādīts, ka sadarbībā ar meža nozari tas ir izdarāms. Malnavas programma šobrīd ir licencēšanas procesā, un pieļauju, ka pirmā uzņemšana varētu notikt jau šoziem.