Vēstis, kuru pamatdoma – trūkst naudas –, plašsaziņas līdzekļos un dažādu līmeņu politiķu un ierēdņu sacītajā ir kļuvušas par ikdienu. Problēmu ir daudz, bet… naudas nav un uz jautājuma, kas svarīgs tieši pašlaik, risinājumu varam cerēt… varbūt… 2025. gadā.
Jāslēdz skolas, ugunsdzēsēju depo un pasta nodaļas, rindā pie ārsta jāgaida mēnešiem ilgi, jo beigušās kvotas, nepietiek līdzekļu bedraino ielu remontam, jo naudas nepietiek…
Toties dažādos plānos lēmēji ir gatavi kaut tūdaļ lemt par ierobežojumiem, kurus kāds izdomājis šeit, Latvijā, un kuru rezultātā visa sabiedrība, tātad mūsu valsts, ik gadu zaudēs līdz pat diviem miljardiem eiro. Vai valsti vajag pārvērst par savdabīgu rezervātu, kurā liegts vairāk nekā ļauts?
Tā ir ikdiena, tā jāmaina
34 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas dzīvojam un atrodamies teju nepārtrauktā problēmu risināšanas un dažādu reformu virpulī, kamēr kaimiņi, kā ļoti labprāt vēstī ziņu avoti, politiķi un ierēdņi, mums aizsteigušies gana tālu priekšā. Kā tā? Skaudri un nepatīkami, bet redzams, ka ar līdzšinējo publiskā sektora – politiķu un ierēdņu – attieksmi, lēnīgumu un jaudu (tās trūkumu) strauji un apņēmīgi tālāk doties nespēsim. Varbūt nevajag? Vai leposimies ar trešo vietu Baltijā?!
Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, darbaspēka kustība ir brīva, mūsu cilvēki ceļ un attīsta Īrijas, Vācijas, Spānijas, Igaunijas un Lietuvas, arī Lielbritānijas tautsaimniecību un papildina šo valstu kases. Darba devēji laiku pa laikam sūdzas par darbaroku trūkumu, ne vienā vien skolā nu svilpo vējš, jo nav, kam to apmeklēt, pakalpojumu sniedzēji un preču pārdevēji saraujas, jo trūkst pircēju un patērētāju. Vai saraušanās ir objektīva padomju laika mantojuma pārvarēšana? Vai vairāk nekā trijos gadu desmitos kopš Latvijas neatkarības atgūšanas joprojām pie minētajām un citām problēmām – darbavietu likvidācijas, jauniem ierobežojumiem saimnieciskajai darbībai, pārspīlēti iztapīgas birokrātijas (kura, izņemot tās radītājus, citiem nav vajadzīga) – ir vainīga krietni pasen nebūtībā aizgājusī okupācijas varas sistēma? Tā ir tikai un vienīgi tukšu runātāju cienīga atbilde.
Lai atrisinātu iepriekš uzskaitīto, ir un būs vajadzīgs finansējums. Valsts makā nauda ienāk un turas no uzņēmēju un iedzīvotāju samaksātajiem nodokļiem, arī no dažādu veidu ES līdzfinansējuma. Neviens nav solījis, ka šāds līdzfinansējums Latvijai pienāksies mūžīgi, turklāt jāatceras, ka tā piešķīrēji izvirza prasības, kuru izpildei nereti jāpatērē laiks un resursi, ko varētu izmantot vērtību radīšanai. Valsts pārvaldei Latvijā jāsaprot un jāpieņem tas, ko sen sapratuši Ziemeļvalstu, Igaunijas, Lietuvas, Rietumeiropas valstu ierēdņi un politiķi – no uzņēmēja sekmēm un rīcības politiķu un ierēdņu veidotajā vidē būs atkarīgs, ko un cik (un vai) sabiedrība varēs tērēt. Jo vairāk un efektīvāk uzņēmēji investēs un strādās, jo vairāk cilvēku nodarbinās, jo augstāku pievienoto vērtību radīs ik darbavietā, jo augstāka būs uzņēmēju spēja maksāt lielākas algas un nodokļus, no kā uzturēt gan valsti, gan finansēt sabiedrībai nepieciešamo – izglītību, veselības aprūpi, drošību, sabiedrisko transportu utt.
Jāņem vērā, ka lielu daļu darba ņēmēju, uzņēmēju un pašnodarbināto radītās bagātības valsts iekasē nodokļu veidā, lai īstenotu pietiekami daudz uzdevumu. Lai valsts varētu tērēt, bagātība vispirms ir jārada. Bez tās nenopirksim vilcienus, neuzturēsim armiju, neparūpēsimies par drošību un nespēsim palīdzēt ne sev, ne Ukrainai. Ja uzņēmēji šo bagātību radīs, līdzekļi būs. Tas jāzina ikvienam.
Jāpārstāj uzņēmējus uzskatīt par nevēlamiem un kultivēt aplamības, ka uzņēmēji ir nodokļu nemaksātāji, blēži, shēmotāji vai krāpnieki. Tā vietā jādomā, kā piesaistīt investīcijas, kas radītu jaunas darbavietas, eksportspējīgus produktus un pakalpojumus ar augstāku pievienoto vērtību. Vajadzīgi varbūt vienkārši, varbūt sarežģīti risinājumi, kas uzņēmējdarbības vidi Latvijā padarītu gan pievilcīgu, gan konkurētspējīgu visā reģionā.
Šķiet, pirmais un būtiskākais uzdevums būtu identificēt tos Latvijas uzņēmējdarbības vides konkurētspēju iznīcinošos un traucējošos lēmumus, prasības, uzstādījumus un noteikumus, kam sekotu to demontāža, atcelšana vai būtiska atvieglošana. Jaunus uzņēmējdarbību ierobežojošus vai aizliedzošus pasākumus ieviest nedrīkst, jo tie dos un vairos priekšrocības konkurentvalstīm. Tā kā pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos lolot ilūzijas par milzu investīciju piesaisti ir naivi, jārunā gan ar pašmāju, gan ārvalstu uzņēmējiem un jāsaprot, kas ir tie faktori un nosacījumi, kuri traucē straujāk attīstīties, un kas valstij jādara, lai uzņēmēji investētu esošo ražotņu paplašināšanā vai jaunu celtniecībā.
Ja neko nedarīsim vai meklēsim iemeslus, kāpēc kaut ko nevaram izdarīt Latvijā, nāksies samierināties ar stabilu atrašanos ES arjergardā, kad sabiedrībai nepieciešamo pakalpojumu finansēšanai naudas trūks vēl vairāk un dzīvot uz parāda ilgstoši nebūs iespējams.
Nedrīkst pretnostatīt uzņēmējdarbību skolotājiem, mediķiem, ugunsdzēsējiem un otrādi, jo tā rīkojas vara, kam tīk princips – skaldi un valdi: sanaidot dažādas sabiedrības grupas, kuras cenšas viena otru apkarot vai ierobežot, ir labākais risinājums, kā noturēties pie varas. Ja kopīgi vērstos pret lēmumu pieņēmējiem, pret nejēdzīgiem dažādu noteikumu izpildīšanas nosacījumiem, varas augstumos sēdošajiem ērtās vietas nāktos pamest.
Jauni liegumi un saimnieciskās darbības ierobežojumi zemes apsaimniekošanā samazinās gan nodarbināto, gan iedzīvotāju kopējo skaitu valstī. Ja alternatīvu darbavietu vismaz pagaidām nav, tas nozīmēs kārtējo saraušanos jau tā cilvēku skaita ziņā patukšajā Latvijā. Tātad, kā minēts iepriekš, attiecīgi mazāks būs pieprasījums pēc ugunsdzēsēju, policistu, pastnieku, bibliotekāru, skolotāju darba un arī nodokļu ieņēmumi kļūs aizvien mazāki. Jo mazāk būs patērētāju, jo teju vienīgais glābiņš naudas trūkumam valsts makā būs paaugstinātas nodokļu likmes, jauni, vēl neredzēti nodokļi vai atcelti esošo nodokļu atvieglojumi. Jo mazāk iedzīvotāju, jo augstākas izmaksas par elektrības, gāzes un ceļu infrastruktūru būs jāsedz esošajiem. Kurš no risinājumiem jums tīk vislabāk?
Nepieļaujam stagnāciju!
Esam par mūsu tautas un zemes attīstību un drošību!