Mežsaimniecība ir bizness uz meža zemes

Anita Jaunbelzere

Andris Balodis

Dzimis 1964. gadā.

Beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Meža fakultāti, mežinženieris

Sācis darba gaitas kā mežizstrādes meistars Liepājas MRS.

Strādājis par mežizstrādes meistaru Somijas–Latvijas kopuzņēmumā Silva.

Veidojis meža tehnikas pārdošanas un servisa uzņēmumu MTC.

No 2002. gada vadījis AS Latvijas valsts meži (LVM) struktūrvienības Apaļkoksnes piegādes, Koksnes produktu ražošana un piegādes un Mežsaimniecība.

Tagad iesaistīts LVM stratēģiskajā attīstībā.

Zviedrijas Karaliskās lauksaimniecības un mežsaimniecības akadēmijas biedrs.

Pārstāv LVM intereses Koksnes pārdevēju biedrībā.

Lasa lekcijas Meža un vides fakultātes studentiem Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē.

Par ieguldījumu meža nozarē saņēmis Zelta čiekuru.

Brīvajā laikā mīl fotografēt, klausīties mūziku.

Darba dzīves gājums ļāvis Andrim Balodim būt klāt un redzēt nozares attīstību kopumā – mežsaimniecību, kokrūpniecību, jaunu tehnoloģiju ienākšanu. Viņš ir līdzdalībnieks būtiskiem pagriezieniem Latvijas meža nozares attīstībā. Sākot ar pāreju no stumbru uz sortimentu tehnoloģiju, modernas meža tehnikas ienākšanu, atsacīšanos no celmu naudas un uzticamas uzmērīšanas sistēmas izveidošanas līdz laikam, kad ražošanas procesus varam sākt vadīt attālināti.

Vai mežā jūtaties kā savējais?

Esmu mežā jau kopš bērnības. Tēvs Vitauts bija beidzis Ogres Meža tehnikumu, pēc tam neklātienē Meža fakultāti. Sāka strādāt par pludinātāju, pēc tam atbildēja par Jaunjelgavas MRS Taurkalnes lejasgala krautuvi. Atceros, no Jaunjelgavas uz darbu Taurkalnē dažreiz brauca, izmantojot stumbru vedēju, ar kuru bija pa ceļam. Es līdzi. Mazam puikam iesēsties mašīnā – tas bija liels piedzīvojums. Tā es katru dienu redzēju mežu, traktorus un vīrus ar družbām. Esmu vērojis arī stumbru iekraušanu stumbrvedējā ar trošu bloku sistēmu. Kad tēvu pārcēla uz Liepājas MRS par galveno inženieri, man vasarās bija iespēja strādāt. Pirmo pieredzi uzmērīšanā guvu kokapstrādes kombinātā Baltija, kur pamatā ražoja sērkociņus un nedaudz arī zāģmateriālus. Kombinātā bija ierīkota lejasgala krautuve, kur atveda stumbrus un tie tika sagarumoti. Divi vīri veica stumbru sagarumošanu, bet man vajadzēja baļķus uzmērīt. Mērīju tievgali, marķēju un pierakstīju kladē. Uzmērītos baļķus ieripināja ūdens baseinā un tad padeva tālāk uz lielo gateri sazāģēšanai.

Man palikusi atmiņā tā īpašā, spēcīgā samirkušās koksnes smarža. Tāpat arī tikko nozāģētas koksnes un sveķu smarža izcirtumos. Man tas šķiet dabiski un saprotami – apsēsties uz celma un apēst līdzi paņemto maizīti. Skolas laikā vasarās Grobiņas stādaudzētavā ravēju eglītes un priedītes. Nekāda izklaide tā nebija. Dobes bija garas. No rīta tēvs mani atveda uz stādaudzētavu un vakarā atkal savāca. Jāpadara viss bija kārtīgi, un tas radināja pie darba. Esmu strādājis arī ar motorzāģi un stādījis jaunaudzes. Tagad tām Vaiņodes pusē jau 37 gadi. Meža aprites sajūta un izpratne par to man veidojās dabiski, pašam klātesot.

Līdzīgi kā tēvs gāja līdzi darbam, tā dzīve veidojās arī man. No Ķesterciema, Jaunjelgavas, Liepājas, Vaiņodes, Ogres atkal esmu atgriezies Jūrmalas pusē. No jūras prom nekur neesmu ticis, un tā visu dzīvi man ir klātesoša. Ķesterciemā mammas māja bija pašā jūras krastā, nu, tas bija jūras līcis jeb mazā jūra. Vēlāk, pārceļoties uz Liepāju, tā jau bija atklātā jūra, citāda, ar lielāku plašumu, viļņiem un vēju. Mežs un jūra – tie man ir visu dzīvi klātesoši un pavadoši.

Jūsu darba gaitas sākās laikā, kad jau varējām eksportēt papīrmalku?

Jau padomju laikā bija izveidojusies sistēma, ka papīrmalku eksportēja un apmaiņā jeb barterī varējām dabūt mežizstrādes tehniku un tehnikas rezerves daļas. Latvijas PSR mežsaimniecības un mežrūpniecības  ministra vietniekam Jānim Rubenam bija izdevies Maskavā izsist šādiem darījumiem kvotas. Latvijā MRS sagatavoja papīrmalku un tad ar vagoniem to sūtīja uz Somiju, bet pretim saņēma motorzāģus, krūmgriežus, hidromanipulatorus, pievedējtraktorus, pat dažus procesorus, kokvedējus un harvesterus. Lai tehnika strādātu, lai būtu kur un ar ko to remontēt, Ogrē, Kursu bāzē, izveidoja servisu.

Ar klātbūtni tēvam biju liecinieks sortimenta tehnoloģijas ieviešanā un jaunu mežizstrādes mašīnu ienākšanā 70. gados. Mežrūpsaimniecībām bija uzdevums no stumbra tehnoloģijas pāriet uz sortimenta tehnoloģiju. Tas nebija viegli, ne visi MRS direktori atbalstīja pārmaiņas. Atceros, uzsākot darba gaitas Liepājas MRS, organizēju semināru – cirsmu izstrāde, izmantojot sortimentu tehnoloģiju. Vaiņodes mežizstrādes iecirknim mežniecībai bija iedalīts Lokomo markas forvarders – bija jāpāriet uz sortimentu sagatavošanu cirsmās, un man bija zināšanas.  

Kad atguvām neatkarību, tas viss pārstāja darboties. Tad Latvijas–Somijas kopuzņēmuma Silva īpašnieki nolēma dibināt mežizstrādes tehnikas tirdzniecības un servisa uzņēmumu. 1994. gadā man piedāvāja šo uzņēmumu izveidot. To sauca SIA MTC (šobrīd SIA Intrac), un es biju atbildīgs par mežizstrādes tehnikas tirdzniecību un servisu.

Tad jau es pats piedalījos šīs skandināvu meža tehnikas reklamēšanā un pārdošanā. Viens no iemesliem, kāpēc viss negāja tik raiti, bija noteikumi, kas nedeva iespēju krājas kopšanas cirtēs strādāt ar harvesteriem. Organizējām semināru, ataicinājām harvestera operatoru instruktoru no Zviedrijas un rādījām, ka var mežaudzi izkopt ar harvesteru tikpat kvalitatīvi kā koku gāzējs ar motorzāģi un tas neietekmē nākotnes mežaudzes attīstību. Rezultātā šie noteikumi tika mainīti. No attīstības viedokļa tas bija ļoti svarīgs solis darba ražīguma kāpināšanā un izmaksu pārvaldīšanā.

Akciju sabiedrībā Latvijas valsts meži jūs strādājat vairāk nekā 20 gadu. Vai tas ir interesanti?

Protams. Sāku 2002. gadā, kad Latvijas valsts meži bija nostabilizējuši savu saimniecisko darbību un varēja spert nākamo loģisko soli – pāriet no augošu koku tirdzniecības uz apaļo kokmateriālu tirdzniecību un piegādēm pārstrādes uzņēmumiem. Tas dod lielāku pelņu īpašniekam – valstij – un pamatu pārstrādes industrijas attīstībai Latvijā. Tāpēc tika veidota jauna struktūrvienība un meklēti darbinieki. Es pieteicos konkursā un kļuvu par apaļkoksnes piegādes struktūrvienības vadītāju.

Dzīve izaicinājumus veidot kaut ko no paša sākuma piespēlējusi man vairākkārt. Kad sāku strādāt Silvā, viss bija jāsāk no nulles, tad MTC arī no nulles. Un Latvijas valsts mežos veidot jaunu struktūrvienību un pārdošanas, ražošanas un piegāžu procesus arī bija jāsāk no paša sākuma. Grūtākais šajā posmā bija tas, ka bija jāstājas dažādu auditoriju priekšā un jāpamato jaunā modeļa efektivitāte un ieguvumi, kaut arī prakses vēl nebija un attieksme pret to arī nebija viennozīmīga. Taču bija mērķis un pamatots plāns, kā tam vajadzētu būt. Sākām ar pilotprojektu un 2002. gadā pārdevām, saražojām un piegādājām 6400 kubikmetrus apaļo kokmateriālu. Praksē pierādījās, ka šis modelis var darboties. No augošu koku izsolēm pārgājām uz sortimentu izsolēm. Mežizstrādes darbus un pārvadāšanu pirkām kā pakalpojumu, tur vajadzēja rīkot konkursu, kas nebija vienkārši. Taču pamazām viss iegāja savās sliedēs un apjomi pieauga. Pagājušo gadu pabeidzām ar 7, 44 miljoniem kubikmetru. Tik daudz dažādu apaļo kokmateriālu produktu piegādāti mūsu klientiem – Latvijas pārstrādes uzņēmumiem. Prieks un gandarījums, ka bijusi iespēja būt līdzdalībniekam šādā nozīmīgā attīstības procesā. To nebūtu iespējams izdarīt bez maniem lieliskajiem, profesionālajiem kolēģiem. Zelta čiekurs ir mūsu darba novērtējums. Un, protams, attīstībā savu ieguldījumu devuši un auguši līdzi gan mūsu pakalpojumu sniedzēji, gan mūsu klienti – koksnes produktu pircēji.

Vai koksnes uzmērīšana Latvijā ir sakārtota?

Mums nozarē ir izdevies izveidot precīzu, godīgu un uzticamu kokmateriālu mērīšanas un novērtēšanas sistēmu. Tas ir ļoti nozīmīgs attīstības virziens. Jebkurā biznesā, pērkot un pārdodot, ir svarīgi zināt preces apjomu un kvalitāti. Pieņemot kokmateriālus, jāspēj novērtēt, kāds ir to apjoms un kvalitāte. Tas ir ļoti atbildīgs process, no kura rezultāta atkarīgi norēķini par piegādāto preci. Lai nenotiktu tas, ko sauc par  apmērīšanu, jau no seniem laikiem tiek meklēti uzticami uzmērītāji. Uzsākot apaļo kokmateriālu tirdzniecību, arī akciju sabiedrībai bija svarīgs objektīvs preces mērījums. Kopā ar partneriem skatījāmies, vērtējām, kas notiek citās valstīs. Izvēlējāmies sistēmu, kāda bija Zviedrijā un Norvēģijā, kur pircēji un pārdevēji izveido spēles noteikumus un ir uzņēmums, kas nodrošina mērīšanas procesu. Līdzīgu sistēmu izveidojām, nodibinot Latvijas Kokmateriālu pircēju biedrību un Latvijas Kokmateriālu pārdevēju biedrību un izveidojot šīm biedrībām piederošu uzņēmumu VMF Latvia, kura uzdevums ir nodrošināt kvalitatīvu pakalpojumu, peļņu izmantojot darba efektivitātes un kvalitātes paaugstināšanai. Par kopā paveikto ir gandarījums. Pilnveidoti apaļo kokmateriālu uzmērīšanas un kvalitātes standarti, tiek nodrošināta noteiktā mērīšanas precizitāte, nepārtraukti tiek paaugstināts mērīšanas procesa darba ražīgums, kāpināta kvalitāte,  ieviesti automatizēti mērīšanas risinājumi. Šobrīd norit attīstības projekts, kur ar mašīnmācīšanās metodi tiek apmācīta sistēma, kas spēs atpazīt koksnes vainas. Ieviešot sistēmu mērīšanas procesā, tā būtiski atvieglos mērnieka darbu un paaugstinās kvalitātes vērtēšanas procesa darba ražīgumu.

Jūs atbildējāt par mežsaimniecību valsts mežos. Vai tas nebija pārāk daudz vienam cilvēkam?

Pie pārmaiņām, kas uzņēmumā bija arī valdes līmenī, man tika piedāvāts vadīt visu mežsaimniecību. Iepriekš es vadīju struktūrvienību, kuru sauca Koksnes produktu ražošana un piegādes, kas nozīmēja saplānot cirsmas un pārdot apaļos kokmateriālu, saražot tos un piegādāt, tad, pārņemot visas mežsaimniecības vadību, tur ietilpa arī meža infrastruktūra – ceļu būvniecība un uzturēšana, meliorācijas sistēmu renovācija, kā arī mežkopība, kas nozīmē augsnes gatavošanu, stādīšanu un jaunaudžu kopšanu,  meža aizsardzību un apsardzību pret kaitēkļiem un uguni. Vadīt mežsaimniecību un paveikt uzdodos uzdevumus var, ja uzņēmumā ir labi speciālisti, un Latvijas valsts mežos tādi ir.

Mežsaimniecība – tas ir bizness, ko veic uz meža zemes. Jāaudzē koki un pēc tam jānovāc raža. Produkcija jāpārdod un jāpiegādā. Esot šādā amatā, jāatbild par procesa virzību un attīstību.

Šobrīd uzņēmuma biznesa organizācijā notiek būtiskas strukturālas pārmaiņas, kuru mērķis ir kļūt efektīvākiem. Tagad esmu iesaistīts uzņēmuma stratēģiskajā attīstībā.  Jāseko līdzi, kas notiek pasaulē un kur stūrē nozares līderi skandināvi. Katram savs attīstības ceļš ejams, bet virzieni var būt līdzīgi, piemēram, tālizpētas datu izmantošana ražošanas procesos, attālināti vadāmas mašīnas, roboti, oglekļa piesaiste un noglabāšana koksnes produktos. Latvijas tautsaimniecība tikai iegūtu, ja Latvijā izveidotu ražotni, kur tievo dimensiju koksne (papīrmalka, kuru šobrīd eksportējam) tiktu pārstrādāta augstas pievienotās vērtības produktos. Es noteikti iegādātos sev kreklu, kas ražots no koksnes.

Jūs esat Zviedrijas Karaliskās lauksaimniecības un mežsaimniecības akadēmijas biedrs. Karaliskās – tas skan ļoti lepni. Kāds no tā ir ieguvums?

Tas veidojies vēsturiski. Zviedrijas karalim, lai pieņemtu svarīgus lēmumus, vajadzēja atbalstu un zināšanas. Tāpēc tika veidotas karaliskās akadēmijas. Tādas ir vairākās tautsaimniecības jomās. Tur pulcējās zinoši cilvēki, kuri risināja uzdevumus un deva karalim padomus, kā rīkoties. Šobrīd tas ir atbalsts ne tikai karalim, bet Zviedrijas valdībai un sabiedrībai, dodot papildu informāciju lēmumu pieņēmējiem. Šajā akadēmijā ir cilvēki ne tikai no Zviedrijas, bet arī ārzemēm, un es arī esmu tur nokļuvis. Būtībā tas ir Latvijas valsts mežu attīstības novērtējums.

Zviedri iesaista šajā procesā ne tikai zinātniekus, bet arī cilvēkus no biznesa aprindām.

Ieskatoties viņu sniegtajā informācijā, var labāk saprast, kas notiek pasaules lauksaimniecībā un mežsaimniecībā.

Zviedri Latvijā pārdod savus meža īpašumus. Vai viņi ir nobijušies no ģeopolitiskās situācijas?

Domāju, ka ne. Tā ir uzņēmuma stratēģija, kas laiku pa laikam tiek pārskatīta un mainīta. Södra nolēmusi koncentrēties uz to, kas ir tās pamatā – savu biedru meža īpašnieku atbalstīšanu un apkalpošanu Zviedrijā. Naudu viņi ieguldīs kokmateriālu pārstrādes attīstībā –  zāģētavās un celulozes rūpnīcās, kas arī pieder kooperatīva biedriem. Viņiem ir arī biodegvielas un audumu ražotnes, kurās tiek izmantota koksne. Jaunu audumu tapšanā 80% apmērā tiek izmantota koksne un 20% pārstrādāti, lietoti kokvilnas apģērbi.

Vai Donalda Trampa politika ir ietekmējusi mūsu koksnes tirgu?

Par laimi, vēl ne. Pagaidām koksnei tarifi nav palielināti. Protams, neziņa ir. Zāģmateriālu tirgū Amerika mums ir nozīmīgs partneris. Svarīgi arī Lielbritānijas, Vācijas un Japānas tirgi.

Domāju, ka arī šis gads būs salīdzinoši labs un LVM izdosies izpildīt plānotos uzdevumus. Neteiksim, ka tirgi ir ļoti labi, tāpēc mūsu klientiem ir bažas, tomēr pieprasījums ir, taču dažāds. Piemēram, tehnoloģiskajai koksnei tas ir zems, arī šķeldai tas ir ļoti zems, un mums jāvērtē, kādos apjomos to ražot. Mums jāturpina veidot izpratni šķeldas pircējiem, ka ilgtermiņa līgumi ir stabilitāte un garantija arī viņu biznesam. Šķeldas ražošanas process ir garš, nepieciešami lieli kapitālieguldījumi un kvalificēti darbinieki. Tas viss prasa ilgtermiņa attiecību veidošanu. Apturēt ražošanu jau var, bet, ja  apstāsimies, atjaunot to visu nebūs viegli.

Kādas pārmaiņas mūs sagaida?

Ja pirms gadiem piecdesmit mēs pārgājām no stumbra tehnoloģijas uz sortimentu, tad šodien mēs pārejam no informācijas iegūšanas, ejot mežā, uz informācijas iegūšanu attālināti. Turklāt informācijas nesējs nav papīrs, viss notiek digitāli. Mēs dzīvojam laikmetā, kad informāciju iegūst attālināti un ražošanu arī vada attālināti. Tomēr cilvēciskais kontakts, kolektīva sajūta ir svarīga. Visu veido un nosaka cilvēki, viņu komandas. Svarīgi ir ne tikai tas, kas notiek, bet kā tas notiek.

Jums ir bijuši savi darbaudzinātāji?

Jā, izcili un iedvesmojoši Latvijas mežsaimnieciskās ražošanas vadītāji – nozares attīstības virzītāji.

Esmu pateicīgs Jānim Rubenam, kas kādreiz bija Jaunjelgavas MRS direktors, kurā strādāja arī mans tēvs. Tad viņš kļuva par Latvijas PSR mežsaimniecības un mežrūpniecības ministra vietnieku un vēlāk bija Silvas vadītājs. Man ir bijusi iespēja vērot viņa darbu kā puikam, kā studentam un pat strādāt viņa vadībā. Vēl par savu izaugsmi lielā mērā man jāpateicas kolēģim Arnim Melnim, kurš visu laiku mani ir virzījis, atbalstījis un mudinājis neapstāties. Strādāt izcila stratēģa Roberta Strīpnieka vadītā komandā, kurš izveidoja un strauji virzīja uz attīstību Latvijas valsts mežus, būt kopā ar ļoti spēcīgām personībām, tā ir gan veiksme, gan laime.

Vai vēlēšanas var meža nozares stratēģiju atkal mainīt?

Valdošajai koalīcijai, politiskajām partijām ir būtiska loma gan valdību veidošanā, gan kapitālsabiedrību pārvaldībā. Mainoties politiskajiem spēkiem, var arī mainīties attīstības virzieni. Ļoti svarīgi, lai stratēģiskā attīstība netiktu raustīta, īpaši mežsaimniecībā, kur visu plānojam gadu desmitiem uz priekšu. Lai attīstība būtu pozitīva, nepieciešama zināma stabilitāte. 

Taču es noteikti atbalstu pārmaiņas, kas nodrošina nozares attīstību un konkurētspēju. Tēvs arī vienmēr atbalstīja visu jauno, un tas man acīmredzot ir pielipis.